Alvils Cedriņš rītvakar dziedās labdarības akcijā Sv.Jāņa baznīcas ērģeļu restaurācijai.
Jau kādu laiku klusē vienīgās autentiskās Jelgavas ērģeles, kuras ap 1884. gadu būvējis Liepājas ērģeļbūvētāja Karla Pētera Otto Hermana dēls Karls Aleksandrs Hermans. Ticībā un cerībā, ka nākamajos Ziemassvētkos Jelgavas Jāņa baznīcā atkal varēs priecāties par varenajām ērģeļu skaņām, dievnama draudzes mūzikas dzīves vadītāja Gundega Dūda ar domubiedriem rīt rīko divus labdarības koncertus – pulksten 16 un 18. Tajos līdz ar tenoru Jāni Kurševu, obojistu Indri Egli, vokālo grupu «Kamenes» un vietējās Sv.Vienības draudzes kori dziedās arī baritons Alvils Cedriņš.«Jelgavnieks, dzimis 1975. gada 23. martā,» apsteidzot pirmo jautājumu, dziedātājs sāk stāstīt par sevi. – Un mācību gaitas, loģiski, sākās Jelgavā?Jā, mācījos Jelgavas 2. vidusskolā un Bērnu mūzikas skolā, tad Jelgavas Mūzikas koledža, kā to toreiz dēvēja.– Pirms pāris mēnešiem biju Jelgavas Mūzikas vidusskolā uz pedagoga Kārļa Venskus jubilejas koncertu un jutos nedaudz pārsteigts, ka piedalījies šajā pasākumā kā viņa audzēknis sitaminstrumentu specialitātē.Jā, Mūzikas koledžu tā arī pabeidzu – ar sitaminstrumentālista diplomu. Pēdējā kursā kopā ar Gundaru Lintiņu skolojāmies pie Vitālija Čakša.– Kā tad pievērsies dziedāšanai?Jāsaka pat tā, ka māte un jaunākā māsa bezmaz vai piespieda ar varu, sak, ja ir tik labs balss materiāls, tad nedrīkst to neizmantot. Pēc koledžas absolvēšanas aptuveni uz pusotru gadu mani paņēma skolot ievērojamā latviešu vokālās mākslas meistare un pedagoģe Luiza Andruševica. Viņa bija izskolojusi tik pamatīgi, ka ar to pietika, lai mani uzņemtu Latvijas Valsts konservatorijas Vokālajā nodaļā. Tur arī ieguvu bakalaura grādu kā dziedātājs. Tie gan bija visskumjākie, bēdīgākie un traģiskākie gadi manā karjerā.– ???Problēma ir tā, ka pie mums tomēr nav nekādas vokālās skolas. Varbūt tāds iespaids man radās arī tāpēc, ka mainījās pedagogi, un faktiski nemaz nevaru pateikt, pie kā tad īsti to bakalaura grādu dabūju. Tas gan rakstīts diplomā, bet to es nopelnīju sakostiem zobiem – vienkārši tāpēc, ka mātei biju apsolījis. Tāpēc uzreiz pēc konservatorijas beigšanas sapratu, ka jādodas mācīties ārpus Latvijas.– Nu bet no kurienes tad mūsu daudzie pasaules mēroga dziedātāji vai it īpaši – dziedātājas?Protams, mums ir liels prieks, ka ap desmit Latvijas soprānu dzied pasaules labākajos operteātros. Lielākoties viņas papildinājušās un vokālo meistarību kaldinājušas citur. Skola nosaka visu. Kamēr tu esi jauns, vari dziedāt, izmantojot savas dotības. Kad jau kļūsti vecāks, arvien vairāk atkarīgs no skolas. Ar nosacījumu – ja tevi neekspluatē un neliek dziedāt repertuāru, kas nav paredzēts tavai balss grupai. Balss materiālu sabojāt ir ārkārtīgi viegli, to var izdarīt «zibenīgi». Arī Rietumu skolai jāpieiet ar prātu. Man ir paziņas, kuriem pēc atgriešanās no aizrobežas balss skan tāpat kā iepriekš vai pat vēl sliktāk.– Un kur tad ar Latvijas konservatorijas bakalaura diplomu devies tu?Tuvākā valsts bija Lietuva. Arī tur bija savi plusi un mīnusi, jo Vladimirs Prudņikovs, pie kura sāku mācīties Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā, drīzumā sāka politisko karjeru un kļuva par kultūras ministru. Sākās intrigu vērpšana un visas citas lietas, vismaz varēju pārliecināties, ka mēs Latvijā šajā ziņā neesam nekāds izņēmums. Tomēr maģistra diplomu dabūju. Pēc Lietuvas vēl šur tur padziedāju, pēc tam apmēram pusgadu stažējos Sanktpēterburgā.– Tagad skaities tāds kā brīvmākslinieks?Šis vārds gan man īsti nepatīk, jo tam ir tāda kā bezdarbnieka pieskaņa. Man pagaidām darba netrūkst.– Šeit vai aiz robežām?Man nākas būt kā Figaro, te tur, te šeit. Esmu sniedzis arī solokoncertu Čikāgas Hailendparka baznīcā, bet nu uz kādu laiku esmu noenkurojies Latvijā (to daļēji noteikuši arī ģimenes apstākļi). Otrdienas vakarā, piemēram, piedalījos koncertā Rīgas Mazajā ģildē, bet rīt aicinu uz mūsu Sv.Jāņa baznīcu. Dziedāšu basiem domātu āriju no Baha oratorijas «Lielais kungs un Zvaigžņu ķēniņš». Būs arī Ziemassvētku dziesmas, neiztiks bez kāda Amerikas gospeļa.
