Valdības darba stilā aizvien vairāk ir vērojama atgriešanās pie tradicionālām vērtībām.
Valdības darba stilā aizvien vairāk ir vērojama atgriešanās pie tradicionālām vērtībām. Tās lēmums par reģionālo reformu neviļus liek atcerēties padomijas laikā pieredzēto ekonomisko un sociālpolitisko plānošanu tikai pa piecgadēm. Arī šoreiz – valdība otrdien nolēma pārejas periodā saglabāt rajona pašvaldības un septiņu republikas pilsētu statusu, vienlaikus līdz 2005. gadam ieviešot piecus plānošanas reģionus – Rīgu, Kurzemi, Zemgali, Vidzemi un Latgali. Uzreiz jāatzīmē, ka jēdziens «plānošanas reģioni» prasa papildu paskaidrojumus, kurus valdības locekļi nesniedz. Kas tad tiks plānots šajos reģionos? Vai jaunas finansu afēras, kas ļautu vēl un vēl papildināt dažu amatpersonu deklarācijas? Pagaidām nav arī skaidrs, kur būs potenciālo reģionu robežas un to centri. Piemēram, nav zināms, vai Zemgale sastāvēs tikai no Bauskas, Jelgavas un Dobeles rajona, vai arī tajā ietilps vēl kādi citi rajoni vai to daļas. Pagaidām – pārāk daudz neskaidrību.
Tomēr kāda valdības lēmuma sadaļa ļauj nojaust šādas miglainības cēloņus. Valdības lēmums paredz, ka Labklājības ministrija plānošanas reģionu kompetencē nodos speciālo sociālo aprūpi, Satiksmes ministrija – otrās šķiras autoceļus un reģionālo autotransportu, Ekonomikas ministrija – reģiona investīciju programmas, bet Izglītības un zinātnes ministrija – speciālās un profesionālās izglītības iestādes un internātskolas, kā arī profesionālo un valsts speciālo vidējo izglītību, kas pašlaik ir pakļauta citām ministrijām. Tas tiks nodots attīstības aģentūrām plānošanas reģionu ietvaros. Iepriekšminētais skaidri apliecina, ka šāds lēmums ir reāls solis varas centralizācijas virzienā. Par to droši var sacīt: tie paši vēži citā kulītē. Valdība ir stingri apņēmusies jebkurā veidā noturēt kontroli par finansu plūsmu Ministru kabineta paspārnē. Patiesībā šāds lēmums nozīmē to pašu, ko nozīmētu iecelti prefekti jaunizveidojamo reģionu administrācijas priekšgalā.
Ja minētās funkcijas paliks ministriju izveidoto attīstības aģentūru pārziņā, jājautā, ar ko tad nodarbosies jaunizveidojamās pašvaldības. Tām atliks rīkot konkursus par sakoptāko pagastu, sētu, pagalmu – īpaši tālāk viņu funkcijas nesniegsies.
Saskaņā ar valdības pieņemto koncepciju plānošanas reģioni jāizveido līdz šā gada beigām, bet reformas likumdošanas bāze – līdz 2002. gadam. Atsevišķu valsts funkciju nodošana plānošanas reģioniem sāksies 2001. gadā un ilgs līdz 2004. gadam. Savukārt decentralizēto valsts funkciju deleģēšana tiem sāksies 2005. gadā. Atkal neizpratni rada pārāk izstieptais termiņš. Kad Tautas partija uzsāka viedokļu apmaiņu par reģionālās reformas norisi, šķita, ka šī reforma nu reiz tiks realizēta ātri un efektīvi. Laikam šajā zemē nekas nemēdz notikt ātri.
Vienīgais izskaidrojums šādai valdības rīcībai ir vēlme pēc iespējas smalkāk un dziļāk apgūt finansu plūsmas kontroles mehānismus. Pieci gadi, šķiet, ir pietiekami ilgs laiks, lai to izdarītu. Pagaidām reformas gaitā saglabātā neskaidrība vedina domāt, ka ir izstrādātas pamatnostādnes, taču pagaidām nav zināms, kurā virzienā tās attīstīsies. Nedaudz pacilājot atmiņā šīs valdības darbības stilu, ir pamats apgalvojumam, ka viss vēl var mainīties uz pretējo pusi. Domājams, valdība atrodas liela kārdinājuma priekšā vismaz daļu no reģionālās reformas iecerēm «izdzīt cauri» Satversmes 81. pantā noteiktajā kārtībā. Tas būtu pietiekami radikāls solis, kam varētu būt izšķiroša loma koalīcijas partiju nākotnē. Tādā gadījumā visai apšaubāma ir īpašu uzdevumu ministra valsts pārvaldes un pašvaldību reformu lietās Jāņa Bunkša pārliecība, ka referendums par reģionālo reformu nenotiks. Notiks, ja būs nepieciešams.
