Nereti gadījies lasīt: «Ja nebūtu bijis 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto piemiņas dienas, nebūtu arī 1944. gada 16. marta leģionāru uzvaras atceres.» Pēckara Vācijā nav iedomājama situācija, ka kāda vērmahta vai brīvprātīgā SS divīzija rīkotu savus atceres pasākumus. Tas neiekļaujas vispārpieņemtajās vēstures interpretācijās, ko lielā mērā noteikuši kara uzvarētāji. Taču daudzu baltiešu apziņā tās lietas stāv citādi: «Ja ne vācu uzbrukums Padomju Savienībai, 1941. gada 14. jūnija represiju vilnim būtu sekojis nākamais, kas padomju okupācijas sekas paradītu vēl smagākas.» 1989. gada Ziemassvētkos man bija gods būt klāt leģionāru un sarkanarmiešu tikšanās pasākumā Rīgā, Latvijas Dabas muzeja zālē. Kopš kara beigām daudzos ģimeņu godos gan vieni, gan otri kopā «šņabi dzēruši», taču toreiz valdīja īpašas latviskas sirsnības un vienotības gaisotne, ko gribas paturēt sirdī visu mūžu. «Baudi karu, miers būs drausmīgs,» atceroties tā laika noskaņas, teica rakstnieks un leģionārs Visvaldis Lāms. Savukārt nama saimnieks muzeja direktors bija kaujās smagi cietušās Latviešu gvardes divīzijas cīnītājs Vilis Krūmiņš no frontes pretējās puses. 1944. gada 16. marts, kas saistās ar 15. un 19. divīzijas uzvaru kaujā pie Veļikije Lukiem un kā piemiņas diena atnākusi no trimdas sabiedrības, man šķiet svešāka, politizētāka. «16. marta piemiņas diena ir iegājusies, tomēr liekas, ka mums tādu atceres dienu ir par daudz, pārāk sīki esam sadalījušies,» teic leģionārs Aldis Hartmanis. Kopā ar domubiedriem viņš šodien ir ceļā uz Lestenes brāļu kapiem un baznīcu. Rīgā pie Brīvības pieminekļa tiek prognozēta kārtējā «fašistu» un «antifašistu» konfrontācija. Šķiet, veco leģionāru būs maz. Bet, ja kādi gājēji ar karogiem atradīsies, tad arī skaidrs, kurš meklē kašķi, no kura diez vai ir kāds sirdī paliekošs labums.
