Pārvarot dažas mazas «negribēšanas» un gluži rudenīgas spītības, kopā ar pāris ļoti patīkamām paziņām nedēļas nogalē dodamies mazā ekskursijā uz Siguldu.
Pārvarot dažas mazas “negribēšanas” un gluži rudenīgas spītības, kopā ar pāris ļoti patīkamām paziņām nedēļas nogalē dodamies mazā ekskursijā uz Siguldu. Vēl līdzenos Zemgales laukus pārskatot, rodas pārliecība, ka šogad patiešām piedzīvojam zelta rudeni. Lapas – tikai dzeltenas, sārto tikpat kā nav. Nekas, to lai skaidro zinātnieki. Mums – rudens.
Tā kā Vidzemes baudīšana sākotnēji tiek iecerēta tikai vienu dienu, bet rīts pēc piektdienas vakara saprotamu iemeslu dēļ izvērties līdz sestdienas pēcpusdienai, “jau” pēc sešiem vakarā ierodamies Siguldā. Kā izrādās, tur kultūrvēsturisku pieminekļu un dabas skaistuma baudītāji tiek gaidīti tikai līdz pusseptiņiem. Gaisa “bānīša” pavadonēm nelīdz ne mūsu izmisīgie mēģinājumi pierunāt, ne mūsu kāre pēc simboliskajiem koka spieķīšiem. Piesolām pat uz mājām pēc tam aizvest – nekā! Atskatoties tumšajā ielejā uz gumijlēcēju mirklīgajiem kliedzieniem un cerot, ka šovakar nepievils vismaz ieži, dodamies meklēt Gūtmaņa alu. Vēl pirms tam paceļam galvas uz panorāmas ratu, kas arī “nez kāpēc” nedarbojas, ļaujot savu pakāji izmantot naksnīgu prieku piekritējiem vietējiem jauniešiem.
Pie alas atkal pārsteigums – tunelim ejā uz alu priekšā sēta. Netiekam gan apskatīt izskalotos dabas resursus, bet apmeklējuma sākotnējie plāni pildās. Negaidīti laipns ir arī Turaidas pils apsargs, kas ļauj mums tumšajā vakarā izstaigāt apkārtni un pat pārliecināties, ka reiz gaismā raudzītais Turaidas Rozes kaps aizvien ir vīstošām rozēm apskauts. Izbrīnāmies, ka vēlā vakarstundā pils tornis izskatās jo iespaidīgāks, un priecīgi par rosīgo vakaru grasāmies uz Zemgales pusi.
Ja nepaliekam, nolemjam vismaz apskatīt mazo, bet acij iespaidīgo viesnīcu pie Siguldas vēsturiskā centra. Tur laipns un jauns saimnieks teic, ka visi numuriņi jau aizņemti. Mums paveicas. Viens tomēr mūsu izmitināšanai viņam padomā vēl ir. Kamēr viesnīcas īpašnieks sparīgi stāsta, cik izmaksātu nakšņošana ekskluzīvajā namā, nepaspējam iespraukties ar teikumu, ka vēlamies tikai paskatīties, kas slēpjas no ārpuses gaišajā un “šikajā” ēkā.
Apsolījušies, ka apdomāsim piedāvājumu, tomēr dodamies prom. Mājupceļš ir kluss. Auto logā par sevi sācis atgādināt rudenīgs lietus. Mazliet nāk miegs, bet prāts Zemgales mieru vēl netīko. Izrādās, šādi domā arī ļoti labās paziņas. Nekas, ka esam jau pie galvaspilsētas. Labi, ka netīšām līdzi paņēmies buklets par viesnīcu, kurā mūs pēc piezvanīšanas laipni sagaida saimnieks un izrāda tikai mums piedāvāto numuru.
Stāsts par zobu birstu iegādi, nakti bezrūpīgā un burvīgā sabiedrībā un ekskursiju pa Siguldas jaukumiem nākamajā dienā, šķiet, jau būtu lappuses vērts…
