Romas Katoļu baznīcas Jelgavas diacēzes Pēternieku baznīcā jau divus gadus kalpo kapucīnu mūks tēvs Mareks.
Romas Katoļu baznīcas Jelgavas diacēzes Pēternieku baznīcā jau divus gadus kalpo kapucīnu mūks tēvs Mareks. Viņa svētruna dievkalpojumā skan trīs valodās – poļu, latviešu un krievu –, kaut arī viņa dzimtene ir tālais Krakovas novads Polijā.
«Zemgales Ziņas» tikās ar tēvu Mareku Ziemassvētku priekšvakarā baznīcas mājīgākajā telpā, kas iekārtota bērniem svētdienas skolas nodarbībām. Baznīcā tēvs Mareks ir mācītājs. Viņš saka: šeit nav klostera, taču nav izslēgta iespēja, ka tāds kādreiz būs.
Doma par kalpošanu Latvijā tēvam Marekam radās deviņdesmito gadu sākumā. Pirms tam sešus gadus viņš bija nostrādājis Romā ordeņa struktūrvienībā, kas atbildēja par visiem klosteriem Eiropā, arī padomju laikā pārzināja klosterus Čehijā, Rumānijā, Bulgārijā, Dienvidslāvijā. Latvijā tēvs Mareks pirmoreiz ieradās deviņdesmitajā gadā. Tad viņš tikās ar pēdējo latvieti kapucīnu Jāni Pavlovski, mūku tēvu Andreju, kurš toreiz vēl dzīvoja Kazahijā. Sirmgalvim bija jau ap astoņdesmit, bet gars – kā divdesmitgadīgam. Tēvu Mareku aizrāva viņa entuziasms, vēlēšanās izmainīt pasauli.
– Skatījos uz viņu un domāju: kad beigsies pienākumi Romā, braukšu uz Latviju, organizēšu klosteri. Man šī atļauja tika arī dota, – viņš stāsta.
Kad tēvs Mareks ieradās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, atgriezies bija tēvs Andrejs, klosteris bija nodibināts, Rīgas seminārā jau studēja jaunie kapucīnu brāļi.
Tagad tēvs Mareks ir Pēternieku katoļu baznīcas mācītājs. Viņš mazliet skumst, ka nav bijis iespējas atrast vēstures dokumentus par baznīcu, celtniecību un draudzi. Taču iespēju robežās viņš ziņas ir savācis, un ir arī pašam savas versijas.
… Baznīca celta šā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā. Toreiz Latvijā strādāja daudz poļu laukstrādnieku, un, lai ar cieņu izturētos pret tiem, tika domāts arī par dievnamu. Baznīcas dokumentos draudze saucas Pēternieku un Strēlnieku draudze. Šeit dzīvojusi ģimene ar līdzīgu uzvārdu Strelēvičs, kurā bija arī katoļu mācītājs. Īpašumā bijusī zeme atdota baznīcai, uzcelts dievnams, un Strelēvičs bijis arī draudzes pirmais mācītājs.
Pēc kara, kad ikvienai baznīcai bija reāli draudi tikt iznīcinātai, pakļaujot nesaimnieciskai rīcībai, tajā dzīvojusi kāda veca māmiņa. Viņu izmest neviens neesot atļāvies, un tā dievnams paglābts, jo tam gājusi secen noliktavas ierīkošana.
Diemžēl kādreiz pieļautās celtnieku kļūdas un laika zobs dievnamu nav saudzējis. Tam jāmaina pamati, jo neveiksmīgi izvēlētā materiāla dēļ celtne sēžas, tai plaisā sienas. Steidzami vajadzīga rekonstrukcija, taču pašlaik tēvs Mareks nezina, kam lūgt palīdzību. Viņš atzīst, ka nepieciešams kāds, kas vada darbus, bet to, kas ar rokām darāms, viņš ar mieru visu veikt pats. Kamēr cilvēkam ir rokas, tikmēr nav iemesla pesimismam – šo atziņu dzīvē īsteno viņš un abas Bezvainīgās Jaunavas Marijas māsas, kas kalpo baznīcā, to kopdamas un skaistāku darīdamas.
Tēvs Mareks atceras pirmo dievkalpojumu – baznīcā sēdējušas 10 līdz 15 māmiņas. Palicis jocīgi ap sirdi.
– Teicu sev: tā nedrīkst būt, ka Dieva nams stāv tukšs. Parūpējos, lai dievkalpojumi varētu notikt katru nedēļu. Toreiz vienu nedēļu dievkalpojums bija latviešu valodā, vienu – poļu valodā.
Tad nolēmu: darīsim kā īsteni ticīgie, būsim vienoti, un vienā dievkalpojumā runāju gan latviski, gan poliski, gan krieviski. Sākumā cilvēki dažādi reaģēja, jo katrs jau vēlas dzirdēt savu dzimto valodu. Taču tagad šāds stils ir pieņemts. Vidēji dievkalpojumā piedalās simt cilvēku, uz svētkiem – ap 250.
Ir īstenojusies tēva Mareka pārliecība: ja ticam vienam glābējam, tad jābūt vienotiem.
Ziemassvētkos tēvs Mareks novēl ikvienam tuvināties Dievam, bet kristīgajiem cilvēkiem – no jauna atklāt mīlestību pret Dievu.
