Kalnciema vecākie iedzīvotāji atceras mazo piebūvīti pie koka nama Strazdu ielā 2, kurā bija 1948. gadā dibinātās Kalnciema katoļu draudzes mājvieta.
Kalnciema vecākie iedzīvotāji atceras mazo piebūvīti pie koka nama Strazdu ielā 2, kurā bija 1948. gadā dibinātās Kalnciema katoļu draudzes mājvieta. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas katoļi pulcējās vecajā, diemžēl avārijas stāvoklī esošajā pilsētas kultūras namā. Taču nu jau piekto gadu draudzei pašā Lielupes krastā stāv sava Kristus Karaļa baznīca, kuru iesvētīja 1998. gada 26. jūlijā.
Pēc svētdienas dievkalpojuma man bija iespēja pie tējas galda aprunāties ar prāvestu Edvardu Zaksi un draudzes priekšnieci Venerandu Osvaldi. Viņa stāsta: «Kad draudzi 1948. gadā reģistrēja, tajā bija tikai divdesmit locekļu. Mūsdienās reti kāds no viņiem ir starp dzīvajiem, taču ilgas pēc sava dievnama saglabājušās nākamajās paaudzēs. Kad deviņdesmito gadu vidū vācām parakstus par baznīcas celšanu, atsaucās ap trīssimt cilvēku. Ne visi bija katoļi, taču daudzi baznīcu saprot kā lielu svētību Kalnciemam. Tagad tajā ar dievkalpojumu sākas pilsētai nozīmīgākie svētki, baznīca ir pilna Ziemassvētkos, Lieldienās, darbojas svētdienas skola bērniem un arī katru svētdienu tajā lūdzas vairāki desmiti kalnciemiešu. Vēl visi nav pieraduši, ka baznīcā katru svētdienu pulksten 14 ir dievkalpojums. Pirmos trīs gadus pēc dievnama uzcelšanas tas bija tikai reizi mēnesī. Reiz pie mums iegriezās kāds vecs priesteris, kas jaunībā bija kalpojis Jelgavā un braucis uz mazo Kalnciema draudzes namu Strazdu ielā. Ar asarām acīs viņš teica: «Vai es toreiz varēju cerēt uz tādu baznīcu!»»
Edvards Zaksis ir jaunuzceltā dievnama pirmais priesteris. Viņam Kalnciems kļuvis par vietu, kur, kā pats saka, kaut tūlīt pārceltos dzīvot, ja vien bīskaps to atļautu. Taču vismaz pagaidām viņam ir vienlaikus jāpilda Jelgavas katedrāles vikāra un diecēzes ekonoma pienākumi, gan arī jāvada draudze Kalnciemā. E.Zaksis saka: «Baznīca tika uzcelta par ārzemju sponsoru līdzekļiem, taču tās labiekārtošanu un uzturēšanu pilnībā sedz draudze. Gar sienām izvietotas mākslinieka Ērika Pudzēna gleznas, kurās attēlots Jēzus Krusta ceļš. Ir projekts baznīcas apkārtnē ierīkot nelielu parku ar kokiem un košuma krūmiem, varbūt pat strūklaku. Nupat no Liepājas metālkausētavas atvests baznīcas zvans, ko bīskaps Antons Justs plāno Vasarsvētkos iesvētīt. Pēc tam zvans tiks pacelts tornī un, protams, arī lietots. Draudze ir arī privatizējusi priesterim trīsistabu dzīvokli. Tagad šīs telpas tiek izmantotas svētdienas skolai, kas sanāk sestdienās. Diemžēl ne vienmēr pats uz šīm nodarbībām spēju ierasties, jo bieži šajās reizēs esmu aizņemts kristībās un bērēs. Tādēļ nodarbības vada draudzes priekšniece.»
Nesen pētot statistiku, atskārtu, ka 2002. gadā Kalnciema pilsētas Domē nav reģistrēta neviena laulība. Izrādās, ka vaina nav tur, ka pāri neprecētos un nedzimtu bērni. Vienkārši pēc padomju laika tipveida projekta būvētā, jau noplukusī Domes ēka nav tā vieta, kur, kāzu dienu atceroties, ar bērnu ratiņiem pastaigājoties, gribētos aiziet. Bet savā baznīcā, lūk, laulājas gan. Tiek kristīti gan pieaugušie, gan bērni.
Reiz kāda Kalnciema vidusskolas meitene, gatavojot projektu par savu dzīvesvietu, rakstīja: «Kalnciems ir pilsēta, par kuru nesapņo.» Tik tiešām deviņdesmito gadu krīzē smagi cietušie būvmateriālu uzņēmumi, daudzdzīvokļu mājas, kur pagalmos smilšukastu vietā stāv pamatīgas malkas grēdas, nevedina uz laimīgas dzīves apceri. Taču, kā prāvests Edvards Zaksis teic, kaut ne uzreiz, gribētos, ka gara dzīve Kalnciemā atjaunojas un varbūt tieši skaistais skats no Lielupes uz baznīcu būs tā vieta, kas vienam otram parādīsies sapņos, kad dzīves gaitā vajadzēs pieņemt kādu svarīgu lēmumu.
