Tuvojas Ziemassvētki. Šajā laikā plašsaziņas līdzekļos tradicionāli uzmanība tiek pievērsta kristīgajām konfesijām, kurām Ziemassvētki ir vieni no galvenajiem svētkiem.
Tuvojas Ziemassvētki. Šajā laikā plašsaziņas līdzekļos tradicionāli uzmanība tiek pievērsta kristīgajām konfesijām, kurām Ziemassvētki ir vieni no galvenajiem svētkiem. Latvija tiek uzskatīta par valsti, kur tai vai citai baznīcai sevi pieskaita vairāk nekā 80 procentu iedzīvotāju un mācītāju uzskatiem sabiedrībā ir zināma ietekme. Turklāt īsteniem dažādu tautību ticīgajiem ir vieglāk rast kopēju valodu. Tas tāpēc, ka viņus vieno ticība Jēzum Kristum, kas tiek pamatota ar Svētajiem Rakstiem – Bībeli. Tieši tajos pietiekami konkrēti teikts, ka jaunajā sabiedrībā, kas ir Baznīca, “nav ne grieķa, ne jūda, ne bauslības cilvēka, ne pagāna, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos – Kristus” (Kol.3:11).
Kāda tad ir kristīgo baznīcu pozīcija jautājumā par sabiedrības integrāciju? Ar tā saucamajām “jaunajām” (baptistu, harizmātiskajām un citām) baznīcām viss ir pietiekami skaidrs – lielākajās nerodas jautājums par draudzes locekļa tautību. “Jaunā paaudze”, “Prieka vēsts”, “Dieva upe” un citas dievkalpojumu lasa krievu valodā ar latviešu tulkojumu, to struktūru veido mājas grupu tīkls, kurās draudzes locekļiem ir daudz ciešāka saskarsme un plašākas Bībeles izpētes iespējas – bez jebkādiem valodas vai nacionālās kultūras ierobežojumiem. Taču kāda ir lielo jeb tradicionālo baznīcu pozīcija, kurām sabiedrības acīs ir izteikta nacionālā nokrāsa – katoļiem, luterāņiem, pareizticīgajiem? Šim nolūkam apmeklējām kristīgo baznīcu preses dienestus.
Katoļu informācijas centra vadītājs tēvs Andris Kravalis ar prieku atbildēja uz mūsu jautājumiem. Viņš uzsvēra, ka katoļu baznīca Latvijas politiskajā dzīvē aktīvi nepiedalās un integrācijas problēmu aplūko kā baznīcas iekšējo aspektu. Baznīca ir atvērta jebkuras tautības cilvēkiem. Jebkuram Latvijas iedzīvotājam ir iespēja iziet katķismu un piedalīties baznīcas dzīvē savā dzimtajā valodā. Tas attiecas ne tikai uz poļiem, krieviem, latviešiem vai latgaļiem, bet arī uz citu tautību pārstāvjiem. Piemēram, ja Rīgā dzīvotu kaut cik ievērojama ķīniešu kopiena, kas vēlētos pievienoties katoļu baznīcai, tad tiktu organizēti kursi ķīniešu valodā. Turklāt daudzās draudzēs dievkalpojumi notiek vairākās valodās, visbiežāk latviešu, latgaļu, poļu un krievu.
Luterāņi vienmēr izcēlušies ar sabiedrisku aktivitāti. Pirmajos Latvijas neatkarības gados luterāņu baznīca sastapās ar lielu skaitu iekšējo problēmu un visu uzmanību koncentrēja dievnamu atjaunošanai un draudzes dzīvei. Tomēr, kā mums paziņoja mācītājs Pāvils Brūveris, arhibīskapa Jāņa Vanaga sekretārs, šodien baznīca pievērš uzmanību nacionālo minoritāšu stāvoklim. Šā gada novembrī Latvijas Evaņģēliskās luterāņu baznīcas misionāru komiteja pieņēma lēmumu par garīgi izglītojošā darba sākšanu to krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju vidū, kas interesējas par luterāņu baznīcu un gribētu vairāk uzzināt par tās ticības mācību un, iespējams, pārņemt ticību. Televīzijā ar organizācijas “Latvijas Luterāņu stunda” dalību drīz varēs skatīt luterāņu programmas krievu valodā, internetā krievu valodā sāks darbu baznīcas mājas lapa un pat virtuāla Bībeles skola. Jau četrus gadus Rīgā pastāv arī Sv.Lūkas evaņģēlija krievu draudze, bet nākamajā gadā sāksies dievkalpojumi krievu valodā vienā Rīgas draudzē un dažās Latvijas austrumos.
Kā redzams, lielākā daļa Latvijas dievnamu cenšas savu iespēju ietvaros palīdzēt pārvarēt mūsu sabiedrības sašķelšanos, kas pēdējā laikā atkal kļuvusi aktuāla plašsaziņas līdzekļos un intelektuāļu vidē. Pašlaik tradicionālās konfesijas izstrādā savu attieksmi pret problēmu. Tas ir svarīgi, lai baznīcu vadībai izdotos nodot savu redzējumu lielākajai draudzes daļai – kopā ar tiem cilvēkiem, kas piedalās vēlēšanās un nosaka Latvijas iekšējās politikas virzību.
Saīsināti no www.dialogi.lv
