Izbraucot pa leišmali uz Sēlijas pusi, priecē dabas ainava un katoļu dievnami
Ideja pāris dienu doties pa Lietuvas pierobežas pagastiem rodas piektdienas vakarā, domājot, ko iesākt nedēļas nogalē. Par iespējamo galapunktu izvēlamies lielo Saukas ezeru, kas no Zemgales ūdenstilpēm izceļas ar gleznainu apkārtni, pastaigu takām un plašu naktsmītņu piedāvājumu. Šī Latvijas daļa nav ceļvežos daudzinātāko vidū un jūtams, ka arī vietējie neuzskata par īpaši svarīgu piesaistīt ceļotājus, taču, labi meklējot, var atrast daudz interesanta.Dodoties Neretas virzienā, par pirmo pieturu kļūst nelielais Kurmenes ciematiņš, kuru no trim pusēm ieskauj Lietuva. Karstajā svelmē tas ir tukšs, kā izmiris. No ceļvežos minētās Kurmenes muižas godības palicis vien skaistais parks un dažas ēkas, bet kā konfekte tikko asfaltētas, viena auto platuma ieliņas malā slejas Sv.Pētera katoļu baznīca. Dievnama priekšā ierīkotajos apbedījumos uz vairākām kapu plāksnēm lasāms pēdējā laikā daudz dzirdētais Komorovsku uzvārds. Tikai mājās atrodu, ka jaunievēlētais Polijas prezidents Broņislavs Komorovskis tiešām piederīgs šai muižnieku dzimtai un pirms dažiem gadiem esot apciemojis Kurmeni. Šo un citu stāstu droši vien drīzumā varēs dzirdēt Kurmenes muzejā, kas, pēc laikraksta «Bauskas Dzīve» ziņotā, pašlaik esot tapšanas stadijā.Latvāņu gūstāJo tuvāk Sēlijai, jo biežāk redzamas Jelgavas apkaimē par retumu kļuvušo latvāņu audzes – tās apsēdušas košdzeltenos rapšu laukus, ganību pļavas un šur tur arī pamestas lauku mājas. Lauku atbalsta dienests izskaitļojis, ka Neretas novads tiešām ir viens no tiem, ko indīgā sērga pārņēmusi visvairāk.Uz Neretu ved skaists ceļš gar robežupes Mēmeles, tālāk Dienvidsusējas krastiem. Mēmeli iecienījuši laivotāji – pa auto logiem redzam pāris sarkanu smailīšu rindas. Neretas lepnums ir pēc Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera pavēles būvētā luterāņu baznīca, bet daudziem šī vieta atmiņā palikusi kā rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa dzimtā puse. Viesošanās Riekstiņos jeb Jaunsudrabiņa «Baltās grāmatas» Mūsmājās izvēršas visai interesanta. Muzeja saimniece dažu labu jautājumu par rakstnieka dzīvi atsit ar, «vai tad paši nezināt?» un «par to būtu stundām jāstāsta, bet tik daudz laika mums nav», tomēr, ja pierod pie stāstītājas šerpuma, var labi atsvaidzināt skolas laikā gar ausīm laistās lietas. Sensētā, kur kaislīgais makšķernieks (šo nodarbi viņš esot minējis kā pirmo), gleznotājs un rakstnieks pavadījis sešus bērnības gadus, ir arī visai plaša vecu darbarīku un sadzīves priekšmetu kolekcija. Uzkāpjam arī vecās Kišku kapsētas kalniņā, kur pēc pārapbedīšanas atdusas Vācijā mirušais J.Jaunsudrabiņš. Ormaņkalns un Tālivalža gravaKrietnā vakarā esam pie Saukas ezera. Meklējot naktsmītni, piestājam vienīgajā redzamajā kafejnīcā «Pie Viktora» Lones pagasta centrā. Pie letes skaisti noformēts uzsaukums vēsta, ka «dzeršana bez uzkodas – pļēgurošana», tāpēc kopš Jāņiem te alkoholu pārdodot tikai kopā ar «zaceni». Tie gan izrādās maldi – kamēr gaidām vakariņas (lēti un garšīgi), pie blakus galdiņiem paspēj nomainīties vairākas skaļas kompānijas, kurām grādīgais tāpat labi iet iekšā. Visapkārt ezeram ir vairākas norādes par nakšņošanas vietām. Izvēlamies pēc nejaušības principa. Teltsvieta, laivas noma un makšķerēšanas iespēja izmaksā vien sešus latus, turklāt bonusā saņemam slieku bundžu un malkas klēpi ugunskuram. Lielākajā Zemgales ezerā makšķerēt var ar speciālu licenci, iespējams, tāpēc zivju krājumi tiek vairāk sargāti un labi ķeras pat iesācējiem.Otrā rītā dodamies meklēt solītās dabas takas. Norāžu gan varētu būt vairāk, tāpēc tas izdodas tikai pēc labas maldīšanās pa apkārtējiem ceļiem. 165 metru augstajā Ormaņkalnā ir skatu tornis – tik stāvām kāpnēm, ka, lai tiktu līdz pašai augšai, vajadzīga īpaša drosme. Mums tās nav, un solīto skatu pār ezeru neredzam. Taču ne mazāk iespaidīgs tas paveras no netālā Līgo kalniņa. Lielāku un mazāku pakalnu te ir daudz. Atrodam Tālivalža gravu, pa kuru pastaigā jādodas no Mazormaņu māju pagalma. Tur apostīt atbraucēju pieskrien divi lieli, rejoši suņi, par laimi, miermīlīgi noskaņoti. Taku ar dažādiem no koka veidotiem šķēršļiem, par ko liels prieks bērniem, pirms pāris gadiem veidojusi brīvprātīgo jauniešu grupa no dažādām Eiropas valstīm, un tā ir jauka pastaigas vieta. Tiesa, koka rīki pa šo laiku diezgan cietuši un šur tur būtu pielabojami, toties takas sākumā izlasāma teika, kā grava radusies. Bānītis aiz slēgtām durvīmMaršrutā nolemjam iekļaut arī Viesīti – pilsētiņu ar daudzām koka mājām un mazbānīša sliedēm. Mazbānīti, depo ēku un citas dzelzceļa lietas var apskatīt Sēlijas muzejā, kas ēkas un ekspozīciju modernizējis par Latvijas – Lietuvas projekta «Atraktīvu un pieejamu muzeju veidošana Zemgalē» naudu. Diemžēl pieejamība palikusi tikai uz papīra, jo karstākajā tūrisma sezonā muzejs svētdienās slēgts un arī sestdienās strādā vien pusi dienas. Turklāt neesam vienīgie, kas paliek aiz slēgtām durvīm. Viesītes centrā, koku ieskautā pakalnā, slejas Brīvības baznīca, kas esot pēdējais pirms Otrā pasaules kara uzceltais luterāņu dievnams. Tā pakājē vidusskola un Viesītē dzimušā profesora Paula Stradiņa krūšu tēls. Starp interesantākajiem namiem ir 1884. gadā celtā ēka, kurā visu šo laiku ir aptieka, un pilsētas vecākā māja – Āžu krogs, kurā tagad ierīkots ugunsdzēsēju depo. Tas atrodas šaurās, ar vecu bruģi klātās Biržu ieliņas vienā galā. Atpakaļceļā dodamies caur Skaistkalni, lai apskatītu par Zemgales katoļticības centru saukto Svētās jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas baznīcu. Tās priekšteci – nelielo ozolkoka baznīcu – esot cēlis poļu karaspēka pulkvedis pateicībā par šajā vietā lūgšanās atgūto redzi, bet varenā mūra celtne tapusi, jezuītiem cenšoties nostiprināt savu ietekmi Kurzemē. Lielajā un ļoti grezni iekārtotajā dievnamā nav neviena cilvēka, taču plaši atvērtās durvis ikvienu aicina ienākt. Cik stalta ir baznīca, tik nožēlojama tai līdzās kādreizējā klostera ēka, kas tā arī nav sagaidījusi reiz plānoto restaurāciju. Jauns brīvdabas muzejsBārbelē piestājam pie sēravota. Agrāk tas bijis tik spēcīgs, ka Ernsts Johans Bīrons pie avota gribējis veidot ārstniecisku peldu māju, kas gan nav izdevies. Tagad avotiņš ir knapi burbuļojošs un tikko manāma arī puvušu olu smaka. Pie Bārbeles atrodams kāds pavisam jauns tūrisma objekts. Tikai pērn Mēmeles upes krastā atklāja brīvdabas muzeju «Ausekļa dzirnavas». Tur savākts bagātīgs dažāda vecuma lauksaimniecības tehnikas klāsts. Pāris reižu gadā Ausekļa dzirnavās plānots rīkot plašus pasākumus ar tirdziņu un amatnieku darbošanos. Tuvākais būšot septembrī, kad pļaujas svētkos likšot lietā par vienu no vērtīgākajiem eksponātiem uzskatīto angļu ražojuma kuļmašīnu. Muzeju un viesu māju iekārtojis vietējais uzņēmējs Mārtiņš Mediņš, kurš sācis arī atjaunot izpostītās dzirnavas uz Mēmeles upes. Pa ceļam Aktieru Amtmaņu muzejs «Zvanītāju bukas» Vallē Valles baznīca Ērberģes muiža Komponista Arvīda Žilinska dzimtās mājas «Lejas arendzāni» Saukas pagastā Saukas luterāņu baznīca Skaistkalnes karsta kritenes
