«Jūs esat laimējis čigānbērnu un bonusā saņemsiet visu viņa ģimeni!» tā jokdari jaunieši, zvanot pa telefongrāmatā nejauši izvēlētiem numuriem, melnīgsnēji āzē cilvēkus, paši priecājas un vēl ierakstītās sarunas ievieto internetā. Saistībā ar šo varbūt neveiklo joku atmiņā nāk pamatskolas gadi lauku skoliņā, kur, sākot jau no kādas piektās klases, mūsu pārdesmit skolēnu pulkā pievienojās pa kādam romu tautības svešiniekam no tuvākās pilsētas. Pāris gados pamatskolā mācījās jau kādi četri vai pieci brāļi un māsas. Skolotāji toreiz neslēpa, ka pilsētas skolas nomocījušās, nekur ar viņiem vairs netiek galā, tāpēc glābiņš meklēts provincē. Skolas dzīvi jaunie klasesbiedri toreiz aktivizēja ne tajā labākajā nozīmē, jo rezgalības jau nerimās, drīzāk pulcēja ap sevi arvien jaunus piekritējus, pazeminot to skolēnu sekmes, kas savu vietu atrada jaunpienācēju bariņā. «Diskriminācija!» tūdaļ iesauktos vairums to dzirdējušie. Cilvēktiesību eksperti kliegs, ka ne jau tautība nosaka bērnu vēlmi mācīties, kārtīgi uzvesties sabiedrībā un nenodoties lietām, par kurām jāatbild likumu priekšā. Tam visam var piekrist. Arī tas puisis, kas terorizē Elejas skolēnus, nav liekams tautību grožos savas uzvedības dēļ. Manu stāstu par pamatskolu un šodienas notikumus novadā vieno fakts, ka šie bērni auguši bērnunamos. Un droši vien arī pietrūkušais vecāku siltums noteikti nekalpo kā rādītājs faktam, ka desmitiem skolotāju izglītības iestādē nespēj stāties pretī vienam huligānam, kas vardarbībai pakļauj skolasbiedrus.Kaudzēm metodisko norādījumu ierēdņu kabinetos tapuši, lai arī bez vecākiem palikušie vai ne to labāko mazotni piedzīvojušie tomēr tiktu audzināti tā, lai izaugtu par cilvēkiem. Sociālie darbinieki un pedagogi, kam valsts uzticējusi rūpes par viņiem, droši vien arī strādā ne tikai pēc likuma burta. Un tomēr kaut kur gudrajos papīros palicis kāds caurums, ja gada laikā nevar tikt galā ar vienu rezgali, ko paši skolotāji labāk redzētu iesaiņotu dāvanā citiem.
