Turpinot attīstīt Latvijas preces un pakalpojumus, mums jāpārorientējas no kvantitātes uz kvalitāti, kas gan nozīmētu cenu paaugstināšanu, uzskata Valsts prezidenta padomniece ekonomikas jautājumos bijusī Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore Elīna Egle.– Pēc vairāku gadu darba uzņēmējus pārstāvošā organizācijā jūs, ja tā var teikt, esat pārgājusi barjeras otrā pusē. Kāpēc?Nejūtu, ka es būtu pārgājusi barjeras otrā pusē – mainījies tikai mans statuss. Tā ir unikāla iespēja izmantot savas zināšanas par situāciju konkrētos uzņēmumos, nozarēs, kā arī kontaktus, kas man ir, strādājot Valsts prezidenta birojā. Esmu strādājusi gan privātajā sektorā, gan nevalstiskajā organizācijā, un man tas nerada ierobežojumus realizēt lietas, kam ticu, un priecāšos, ja tas būs kādam noderīgi. Varbūt skan ideālistiski, bet katram cilvēkam pienāk vecums, kad viena no svarīgākajām vērtībām ir brīvība, neatkarība no stereotipiem.– Nav noslēpums, ka pietiekami daudzos jautājumos uzņēmēju un valsts pozīcija ir krasi pretēja. Vai līdz ar pašreizējo posteni kādās lietās, jautājumos jūsu viedoklis ir mainījies?Domāju, ka tas būtu traģiski. Pat, ja mēs saprotam lietas, kas jādara, kas ir kopīgi izdevīgas un pareizas, lielākās domstarpības sākas brīdī, kad jārunā – kā to darīt. Pagājušajā gadā, kad vēl strādāju LDDK, sadarbībā ar Valsts kontroli un kompāniju «Ernst & Young» redzējām, kur var ietaupīt uz valsts funkciju rēķina, kur vienu un to pašu jautājumu pārrauga vairāk par vienu institūciju. Piemēram, ūdens kvalitāti. Tad nāk lielā pretestība ar attieksmi – bez manis pārstāvētās iestādes jau nu attiecīgo lietu nevar pārbaudīt. Ir pat bijušas absurda situācijas, kad atnāk uz bērnudārzu viena kotrolējošā institūcija un norāda, ka slotai obligāti jāatrodas skapī, bet jau nākamajā brīdī atnāk citas valsts iestādes parstāvji un paziņo, ka attiecīgajā vietā pat šāds skapis nedrīkst būt. Tas ir absurda teātris. Lielā mērā mēs visi saprotam lietas, kas jādara, visiem ir skaidrs, ka jāattīsta tautsaimniecība, bet, tiklīdz nonākam pie jautājuma, kā to darīt, sākas interešu sadursme. Bizness runā biznesa, politiķi – politiķu, bet ierēdniecība – ierēdņu valodā. Un panākt kādu kompromisu ir ļoti grūti.Pašlaik ir vēsturiski ļoti nozīmīgs laiks, un šajā periodā man šķiet ļoti svarīgi būt par atbalstu Valsts prezidentam. Nāks jauna Saeima, jauna valdība, un turpmākie trīs gadi ir laiks, kad jāveic kritiskie pavērsieni. Pēc tam vēl vienas iespējas var nebūt.– Daudz tiek runāts par to, kāds būtu Latvijai ejamais attīstības ceļš. Kāds ir jūsu redzējums?Runājot no ekonomikas viedokļa, tas noteikti ir efektīvs valsts resursu izmantošanas ceļš, saprotot ar to gan cilvēku, gan dabas resursus. Ja runājam par centrāliem uzstādījumiem, noteikti jāveic ekonomikas attīstībai atbilstoša rīcībpolitiku izstrāde. Viena no sadaļām šajā jomā varētu būt zaļās ekonomikas politika. Jāsaprot, kā izmantot resursus, lai ekonomikas attīstība būtu ilgtspējīga. Ņemot vērā ļoti ierobežotos cilvēkresursus, mums daudz pragmatiskāk jādomā, kas ir tās investīcijas, kuras Latvijai piesaistām, kādi investori mūsu valstij ir vajadzīgi, lai ražotu pēc iespējas augstākas pievienotās vērtības produktus un pakalpojumus, protams, veicinot radošumu uzņēmējos, lai uzņēmējdarbības vide būtu daudz dinamiskāka un aktīvāka. Svarīgi, lai cilvēki paši būtu gatavi iesaistīties ekonomikā.– Spriežot par nākamā gada valsts budžetu, nenovēršami tiks runāts par nodokļu likmēm. Kuri nodokļi, jūsuprāt, ir maināmi?Uzņēmēji jau vairākkārt norādījuši, ka, veidojot valsts budžetu, vismaz kādu laiku jāliek mierā pilnīgi visu nodokļu likmes, kā arī nodevas, dažādas licencēšanas maksas utt. Pretējā gadījumā ir ļoti grūti plānot turpmāko darbību. Tādējādi ir skaidrs, ka, lemjot par nākamā gada valsts budžetu, nodokļus celt vairs nedrīkst. Tas, ko var darīt, – pozīcijās, kategorijās, kurās nodokļi tiek veiksmīgi iekasēti, tos varētu pārskatīt, lai samazinātu likmes.Raugoties gan no tautsaimniecības interešu, gan arī cilvēkresursu motivācijas aspekta, primāri svarīgi būtu samazināt darbaspēka resursu nodokli. Par to valda vienprātība principā visās nozarēs. Proti, runa ir par iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanu.– Cik lielā mērā tas būtu samazināms?Mums laika gaitā jaatgriežas līdz tādam likmju līmenim, kāds bija līdz ekonomiskās krīzes sākumam. Nepieciešams pārskatīt arī daudzos nodokļa maksāšanas režīmus, kādi pastāv mūsu valstī. Runa ir, piemēram, par cilvēkiem, kuri ir pašnodarbinātie, kuri nodarbojas ar individuālo komercdarbību utt. Svarīgi, lai būtu skaidri modeļi, no kuriem cilvēks varētu izvēlēties sev izdevīgāko saistību nokārtošanai ar valsti.– ASV un vairākas ES lielvaras apņēmušās būtiski samazināt tēriņus, Dienvideiropa joprojām nespēj sakārtot savu ekonomiku. Kādu iespaidu tas atstās uz Latviju faktiski jau nākamgad?Pēc pēdējām ziņām par to, kas ir noticis pasaules finanšu tirgos, nevar skaidri pateikt, kādi vēl satricinājumi ir priekšā. Tomēr ir skaidrs, ka mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Iespējams, esam globālās ekonomiskās lejupslīdes priekšvakarā – tā varētu būt realitāte. Tas, uz ko vajadzētu koncentrēties, ir sava iekšējā tirgus nostiprināšana. Runa ir arī par eksporta nostiprināšanu, it īpaši tajos tirgos, kuros vērojama izaugsme.Par situāciju ar Latvijas budžetu jāteic, ka, salīdzinot ar noteiktām Eiropas valstīm, mums budžeta deficīts ir viens no mazākajiem, savus sāpīgos mājas darbus lielā mērā esam izdarījuši. Tomēr mēs vienalga redzam nejēdzības saistībā ar uzpūsto birokrātiju. Skaidrs, ka ierēdņi darbalaiku varētu izmantot daudz efektīvāk, produktīvāk, no savas darbības dodot valstij noteiktu pievienoto vērtību. Tādējādi vēl daudz dažādu lietu varētu pārskatīt attiecībā uz valsts funkcijām. Taču primāri ir jākoncentrējas uz iekšējo tirgu un lietām, kas saistītas ar pašvaldību rīcībspēju, pašnoteikšanos, ar uzņēmējdarbības veicināšanu, pārdomāti investējot Eiropas fondu un valsts budžeta resursus. Tās ir lietas, pasākumi, kas var nostiprināt iekšējo tirgu. Jāstrādā daudzos virzienos, sākot ar kapitālsabiedrību pārvaldības jaunas politikas izveidošanu un beidzot ar mūsu finanšu tirgu aktivizēšanu. Tas viss ir nepieciešams, lai nākotnē piesaistītu resursus stratēģiski svarīgiem uzņēmumiem, lai tie varētu veikt savu ekspansiju reģionālā mērogā.– Prognozējat vēl vienu recesijas vilni?Domāju, ka jā! Tas vairs nav stāsts par Latviju, par tā saucamajām PIIGS (Portugsāle, Itālija, Īrija, Grieķija, Spānija) valstīm, kas var radīt Eiropas Centrālās bankas politikas izmaiņas. Runa ir par to, ka valstis ar lieliem budžeta deficītiem var izraisīt ekonomikas lejupslīdi. Mums jākoncentrējas uz augošām ekonomikām, augošiem tirgiem. Jāapzinās, ka pašlaik konkurētspējas priekšrocības, kas Latvijai ir, nepieciešams fokusēt no kvantitātes uz kvalitāti. Mēs esam veiksmīgi pārdzīvojuši krīzi, izplešoties eksporta jomā, bet mums ir jāpalielina produktu pievienotā vērtība. Tas gan izklausās ļoti vienkārši, bet patiesībā tā nemaz nav, jo nozīmē, ka pamazām celsim cenu. Un te jau rodas jautājums, cik mēs būsim konkurētspējīgi ar alternatīviem piegādātājiem.– Latvijas ekonomikai vairāk jāvirzās uz ekskluzīvu lietu ražošanu?Domāju, ka jā. Izejvielu, resursu apjoms, kas mums ir, tieši uz to vedina. Es, protams, ļoti lepojos ar tiem skaitļiem, ko var dzirdēt televīzijā, ka Latvija eksportē preces uz 170 valstīm četru miljardu latu apmērā, taču no biznesa loģikas viedokļa tur kaut kas nav kārtībā – minētais valstu skaits ir par lielu. Mūsu ekonomika ir pārāk fragmentēta, saskaldīta. Protams, var runāt par risku diversifikāciju, tomēr, lai spētu konkurēt noteiktā nišā, mums jānodrošina arī apjoms. Bez sadarbības, kooperēšanās, apvienībām neko īsti nevar izdarīt.– Latvijas iestāja eirozonā jau 2014. gadā – cik tas ir reāli?Domāju, ka to ir iespējams izdarīt. Ir jāsaskaņo fiskālā politika ar daudzu citu valstu rīcību politikām, investīcijām, atalgojumu utt. Eiro ieviešanu es vairāk redzu nevis kā mērķi, bet gan kā vienu no instrumentiem, lai sakārtotu mūsu budžetu, kas būtu saskaņā ar mūsu iespējām un ļautu veiksmīgāk pārciest jebkādus ekonomiskos satricinājumus, kas varētu būt pasaulē nākotnē.
