Kaut arī gada nogalē ir pašsaprotamas runas un prognozes par jaunā gada tendencēm valstī, tomēr bez ievērības nevar atstāt publiskajā telpā radīto bezatbildības burbuli par cenu kāpumu. Gluži kā korī cits citu pārspēdami, atsevišķu pārtikas industrijas un pat Agroresursu un ekonomikas institūta pārstāvji skandināja (un droši vien vēl turpinās to darīt): «2017. gadā mūs gaida neizbēgams cenu pieaugums dažādās pārtikas produktu grupās.» Tādējādi tikai turpinot sēt cenu kāpuma gaidas publiskajā telpā, kurā katra šāda ziņa var izraisīt nevēlamu lavīnas efektu.
Gluži kā Jaunā gada salūts ar līdzīgu vēstījumu klajā nācis arī Latvijā lielākā piena produktu pārstrādes uzņēmuma «Food Union» stratēģijas un biznesa attīstības viceprezidents Normunds Staņēvičs, sakot: «2016. gadā Latvijas patērētājs baudīja ļoti lētus piena produktus, bet nākamajā gadā jārēķinās ar cenu pieaugumu.» Iemesls tam esot piena iepirkuma cenas kāpums.
Esmu pārliecināta, ka lielākā daļa Latvijas sabiedrības izprot un atbalsta zemniekus, kas vairs nedz vēlas, nedz spēj svaigpienu pārdot par cenu, kas ir tuvu vai zem pašizmaksas. Ir tikai apsveicami, ja daļa zemnieku ir atraduši labākus noieta tirgus, kur maksā atbilstošāk par ieguldīto darbu un saražoto vērtīgo izejvielu. Bet vai tas neizbēgami nozīmē, ka arī Latvijas pircējiem par pārtiku veikalu plauktos vai tirdziņos būs jāmaksā būtiski proporcionāli vairāk? Mana atbilde ir – nē. Un to varu pamatot ar Konkurences padomes veiktajiem pētījumiem, analizējot, kā mainās izmaksas un cenas pārtikas piegādes ķēdē.
2016. gadā Konkurences padomes pētījums par cenu izmaiņu dinamiku no svaigpiena līdz piena galaproduktiem atklāja, ka svaigpiena izmaksām augot, ne vienmēr vienlaikus proporcionāli jāaug arī tā pārstrādātāju cenām, svaigpiena cenu šoka jeb strauju, būtisku svaigpiena iepirkuma cenu izmaiņu gadījumā pārstrādes izmaksas tiek ietekmētas četras reizes mazāk, mazumtirdzniecības posmā cenas reakcija ir mazāka par vienu procentpunktu no sākotnējās.
Savukārt citā pētījumā secināts, ka piena produktu eksporta struktūrā joprojām dominē mazapstrādāti piena produkti, līdz ar to svaigpiena iepirkuma cenas Latvijā negatīvi ietekmē pārstrādes uzņēmumu nespēja rentabli realizēt produkciju un attiecīgi par svaigpienu zemniekiem maksāt vairāk.
Un pie tā visa, ņemot vērā aktīvi skandināto piena produktu cenu kāpumu, paturēsim prātā, ka mēs nedzīvojam noslēgtā tirgū un jau tagad Latvijā ir nozīmīgs līdzvērtīgu piena produktu imports, kas būtiska cenu sadārdzinājuma gadījumā mazumtirdzniecības plauktos spēs aizstāt vietējo produkciju.
Līdz ar to es neredzu pamatu dramatizēt situāciju Latvijā ar it kā neizbēgami gaidāmo pārtikas produktu cenu sadārdzinājumu mazumtirdzniecībā un sēt iedzīvotājos neizbēgama cenu kāpuma gaidas. Iepriekšminētie apsvērumi par pārtikas izejvielu un galaprodukta plaukta cenu korelācijām un aizstājējproduktu esamību, nedod pamatu publiskajos medijos paustajam satraukumam par cenu kāpumu «nedabiski lētajai» maizei, eļļām, apelsīniem, pat kafijai un citiem produktiem. Nav pamata uzskatīt, ka problēmas ar robustas kafijas pupiņu ražu radīs deficītu visā kafijas tirgū, tādēļ iedzīvotājiem nekādā ziņā nevajag steigt veidot šī produkta krājumus.
