Katram cilvēkam ir kāds nepiepildīts sapnis un kāda zeme, uz kuru viņš grib aizceļot.
Katram cilvēkam ir kāds nepiepildīts sapnis un kāda zeme, uz kuru viņš grib aizceļot. Man tāda sapņu zeme bija Beļģija. Bija, jo, pateicoties laikrakstam «Zemgales Ziņas» un firmai «Jakubs – Impro», es uz turieni varēju aizbraukt. Devāmies uz Nāciju kausu motokrosā, kas šogad notika Beļģijas pilsētā Nismē.
Agrā trešdienas rītā, kad braucēji bija sapulcējušies, bagāžas nodalījums piekrauts ar somām, koferiem un pārtikas sainīšiem, autobuss varēja doties ceļā. Vairums ceļotāju bija stiprā dzimuma pārstāvji – kā nekā mūsu mērķis bija motokross, un man nācās pārliecināties, ka visi viņi ir motosporta fani, kas nežēlo ne laiku, ne līdzekļus, lai aizbrauktu uz kādu tuvu vai tālu «gonku»…
Latvijas un Lietuvas robežu bez starpgadījumiem šķērsot laikam gan nevar. Lietuviešu robežsargs paņēma manu pasi un sāka tajā cītīgi lūkoties, ik pa mirklim pametot acis uz mani. Par tādu centību man uz lūpām parādījās smaids, kas, šķiet, vēl vairāk lika viņam neticēt, ka pases bildē redzamā sieviete varētu būt es. Divos gados, kas pagājuši kopš pases saņemšanas, savu veidolu esmu stipri mainījusi. Lai tādēļ mani neatstātu Latvijā, rādīju robežu sargam žurnālista apliecību, kas izdota šogad. Tas līdzēja. Arī nākamajā robežā tiku ilgi pētīta, bet papilddokumentus talkā ņemt nevajadzēja. Mācība: mīļās sievietes, ja gribat ceļot, nemainiet frizūru!
Tie, kas ceļojuši ar autobusu uz Eiropu, zina, cik tas ir nogurdinoši. Lai tiktu līdz Vācijai, autobusā jāpavada vesela diennakts. Bieži sagadās tā, ka lielo valsti Poliju iznāk šķērsot vakara un nakts stundās. Tāpēc neko dižu tur apskatīt nevar, un nav arī nekādu īpaši krasu pārmaiņu salīdzinājumā, piemēram, ar Lietuvu. Eiropeiskāk izskatās lielajās pilsētās, kuru pievārtēs tiek veidoti lieli supermārketi un autotirgotavas.
Agrā rīta stundā, kad viss vēl slīgst tumsā, tuvojoties Vācijas robežai, manu uzmanību saistīja nelielas apgaismotas oāzītes ceļmalās. Tās izskatījās pēc pasakas ar daudziem rūķiem, dzīvniekiem, mīkstajām rotaļlietām un lellēm, kas polietilēna maisos vējā šūpojās pakārtas pie auklas. Visapkārt ir tumsa, gaiša tikai šī vieta. Protams, aust gaisma, tumsas priekškars krīt, pazūd arī visas nakts šausmas – rūķi izskatās pavisam mīlīgi ar saviem lukturīšiem rokās, arī pakārto leļļu un mīksto mantu aprises var skaidri saskatīt, nekas vairs neliekas īpašs. Tās visas ir ģipša figūras, ko Vācijā izvieto akmeņdārzos.
Vācijas robežu šķērsojām bez starpgadījumiem. Berlīne, tāpat kā visa bijusī Austrumvācija, atgādināja vienu lielu būvlaukumu. Gandrīz pie visām mājām bija stalažas un aizsargtīkli, betona maisītāji un dažādi celtņi, buldozeri un cita tehnika. Darbi ritēja pilnā sparā, arī pie Brandenburgas vārtiem, kur melnīgsnēji cilvēki joprojām nodarbojas ar savu biznesu, tirgojot dažādus sīkumus, kas varētu likties interesanti ārzemniekiem: krievu «matrjoškas», dzintara krelles, krievu armijas cepures, uzšuves, uzplečus. Starp citu, viena krievu armijas virsnieka cepure maksāja 20 – 25 vācu markas.
Pāris stundu pastaigājušies, braucām dziļāk valsts vidienē uz Magdeburgu, tur arī bija pirmā naktsmītne. Vakarā, tuvojoties pilsētai, iekļuvām pamatīgā mašīnu sastrēgumā uz ceļa, tā saucamajā korķī. Galā tomēr tikām, un varējām izstiept kājas viesnīcas «Formula 1» apartamentos.
Nākamajā dienā mūsu ceļš veda uz Vācijas pilsētu Kaseli – tipisku vācu pilsētiņu ar glītiem puķu laukumiem un mazām ieliņām, kur satupuši mazi privātveikaliņi. Apskatījām Kaseles pili un Herkulesu, Kaseles pirtis, kas līdzinājās mazai ūdens pasaulei ar dažādiem baseiniem, burbuļvannām un ūdens straumēm. Mums, silto ūdeni sen neredzējušiem jelgavniekiem, tas viss likās kā paradīze zemes virsū. Visinteresantākā atrakcija tur bija līkumaina metāla caurule, caur kuru plūst ūdens un kurā iesēžoties var slidināties lejup. Pat pieauguši vīrieši te kļuva kā mazi bērni.
No ūdens strāvām nedaudz noguruši, bet priecīgi par redzēto un baudīto, sēdāmies autobusā, lai dotos tālāk uz motokrosa dzimteni – Beļģiju. Vēlā nakts stundā piebraucām pie savas naktsmītnes – fermas viesu mājas Kuvēnā, pilsētiņā, kas atrodas netālu no Francijas robežas.
Beidzot arī klāt bija pilsētiņa Nisme un slavenā Nāciju kausa izcīņas motokrosā pirmā diena. Uz trases pusi plūda cilvēku, automašīnu un motociklu straume, kas otrajā dienā vēl dubultojās. Biļetes uz divām dienām maksāja 800 beļģu franku jeb 40 vācu marku. Biļetes pircējam uz rokas uzlika lentīti, kuru, ja gribēja, lai tā ir derīga, nedrīkstēja noņemt divas dienas – ar to bija jāmazgājas, jāguļ.
Ir tradīcija, ka trasē, kur notiek Nāciju kauss, pirms tam nedrīkst notikt nevienas nozīmīgākas sacensības. Tā arī Nismes mālainajā un kalnainajā trasē šīs bija pirmās gada sacensības.
Pirmajā dienā notika kvalifikācijas braucieni, pēc kuriem noskaidroja tās 17 komandas, kas piedalīsies finālā un cīnīsies par Nāciju kausu. Pagājušā gada pirmo trīs vietu ieguvēji un trases saimnieki finālā tiek bez kvalifikācijas braucieniem.
No Latvijas Nāciju kausa sacensībās 125 cm3 klasē startēja Leons Kozlovskis, 250 cm3 klasē – Agris Ļitvinovs, OPEN klasē (atvērtajā klasē, kur var startēt ar 500 cm3 motociklu) piedalījās Jānis Kļaviņš. Pirmā diena mūsu puišiem nebija īpaši veiksmīga, pēc lietpratēju sprieduma atbilstoši savām spējām nobrauca tikai Agris Ļitvinovs. Finālā mūsējie netika. Toties otrā dienā mūsējie bija mazā fināla (komandas, kas netika finālā, sacentās savā starpā par vietu sadalījumu) uzvarētāji, iegūstot kopvērtējumā 21. vietu.
Spēcīgāko pasaules motokrosistu sacensībās Nāciju kausu izcīnīja mājinieki – beļģi, otrie palika itāļi, trešie – angļi.
Noskatījušies grandiozās sacensības, devāmies atceļā. Mājupbraukdami vēl apskatījām Beļģijas gleznaino dabu. Kur vien braucām, visur redzējām iekoptus laukus un ganāmpulkus ar lielām, baltām govīm, kādas nemanījām ne Vācijā, ne Polijā. Beļģiem acīmredzot ļoti garšo kartupeļi frī, jo ik pēc neliela attāluma ceļmalā bija kartupeļu ceptuves un ēstuves, frī arī bija pamatuzkoda sacensību laikā. Tā Beļģijas daļa, ko redzējām brauciena laikā, bija glīta un sakopta, taču tai nebija Vācijai raksturīgā pedantiskuma.
Nu esam mājās un par ceļojumu atgādinās vairs tikai atmiņas un fotogrāfijas. Bet to, ka ceļot ar «Jakubs – Impro» ir droši, izdevīgi un patīkami, tagad zinām noteikti.
