Stefano Kjusi sapņo par picēriju tīklu.
«Latvijā man patīk gandrīz viss, bet vienā brīdī sāku ciest no tā, ka man trūka mūsu ēdiena. Nāku no pavisam cita biznesa, taču šis ir mans bērnības sapnis. Apstākļi sakrita tā, ka sapratu – ir laiks. Dažreiz tas ir liktenis, kad īstenojas tas, ko esmu meklējis, un kad dzīvē ienāk pareizie cilvēki,» stāsta itālis Stefano Kjusi, kura vadībā Jelgavā jau vairāk nekā pusgadu darbojas picērija «Rosso Pizza».
Desmitiem gadu senas receptes
Uz Jelgavu Stefano atvedusi mīlestība – šeit viņš dzīvo kopš 2008. gada. «Man patika vieta un cilvēki, un nolēmu, ka šī varētu būt valsts, kur būvēt savu dzīvi. Tagad Jelgavā man ir viss – mājas, sieva, meitas un bizness,» stāsta S.Kjusi, kura picēriju jelgavnieki un ne tikai jau paguvuši novērtēt.
Par picērijas pirmsākumiem vēsta teju vai leģenda. Picas cepšanas noslēpumus S.Kjusi mantojis no itāļa Roberto Rosi. Viņš kā jūrnieks 20 gadu vecumā 1961. gadā piestāja Neapoles ostā, kur nogaršoja labāko picu, kādu savā dzīvē bija ēdis. Pārbraucis mājās pie vecākiem Parmā, viņš par neticami gardo picu izstāstīja mātei. Iztaujājusi dēla draugus, kā pica tikusi pagatavota, viņa devās uz tirgu pēc produktiem, lai tādu izceptu arī mājās.
Pēc katra nākamā brauciena
R.Rosi ne tikai bagātināja mātes kolekciju ar jaunu picu receptēm, bet arī sāka veidoties viņas picu cepšanas tradīcijas. 1968. gadā R.Rosi nolēma izveidot savu picēriju Milānā, apvienojot savus noslēpumus ar mammas receptēm. Ar laiku «Rosso Pizza» kļuva par vienu no populārākajām picērijām Milānā un visā Itālijā, to slavēja arī tūristi. «Man bija laime personīgi iepazīt Roberto Rosi, kopīgi runājot par politiku, dzīvi un picu. Kādu dienu viņš man teica: «Es vēlos doties pensijā, un tu man esi kā dēls. Pārņem «Rosso Pizza» tradīcijas un turpini tās, lai kurp tu arī dotos. Manu picu receptes ir tur, apakšējā atvilktnē.»,» stāsta S.Kjusi, kurš šo vēlējumu arī pilda – Jelgavā.
Sēnes no Alpu mežiem, garneles no Sardīnijas
Lai gan Jelgavā jau pastāv vairākas picērijas, kuras gadu gaitā izcīnījušas savu vietu, konkurence S.Kjusi nav baidījusi. «Cienu katru, kurš ienāk tirgū un cenšas strādāt ar degsmi, lai gūtu panākumus. Bail man nebija, jo mēs piedāvājam ko pavisam citu.» Viņa picērijā klienti var izvēlēties starp 58 dažādām picām, no kurām ap 80 procentiem tiek gatavotas pēc labākajām itāļu tradīcijām, izmantojot Itālijā radītus produktus. Piemēram, milti tiek malti Veneto dzirnavās ar vairāk nekā 200 gadu pieredzi, sēnes nāk no Pjemontē Alpu mežiem, olīveļļa tiek vesta no Toskānas, garneles un anšovi – no Sardīnijas, Mocarellas siers nāk no Napoli, kur tam ir 9000 gadu ilgas ražošanas tradīcijas, pikantais salami – no akmeņainās Kalabrijas, bet olīvas tiek audzētas saulainajā Apūlijā. Lai nodrošinātu picas kvalitāti, pirms mīklas sajaukšanas tiek pārbaudīta pat ūdens temperatūra.
Piedāvājuma klāstā ir arī paša Stefano radītas receptes, tai skaitā veltījums viņa dzimtajai Moncas pilsētai. Ir arī domāts par Latvijas iedzīvotāju gaumi, ēdienkartē iekļaujot tādus salikumus, kas garšo mums, bet kādus negatavotu Itālijā. «Pašā sākumā izlēmām piedāvāt itāļu produktus un cepšanas kvalitāti, bet mēs arī pievienojam dažas mērces un specifiskas sastāvdaļas, kas patīk cilvēkiem Latvijā. Piemēram, mums ir vairākas picas ar vistu, kas Itālijā nav populāri, bet šeit cilvēkiem garšo. Saprotam, ka garšas izjūta un gaidas var atšķirties. Tāpēc piedāvājam produktus, kas dod īstu itāļu garšu vai vietējo garšu ar vislabākajām itāļu sastāvdaļām. Ikviens var atrast tādu picu, kas viņam garšo, vienalga, no kurienes viņš nāk,» stāsta S.Kjusi.
Uzmanīgi ar mērcēm
Kad Stefano pirmo reizi nogaršoja Latvijā ceptu picu, viņš saprata, ka tas ir pavisam cits produkts nekā Itālijā. «Esmu ēdis picu daudzos vietējos restorānos, bet neesmu atradis to, ko gaidīju un biju pieradis ēst Itālijā. Tas mudināja mani izveidot «Rosso Pizza» Latvijā. Negribu teikt, ka Latvijā gatavota pica būtu slikta. Tā ir laba, bet tai nav nekādas saistības ar oriģinālo itāļu picu. Tāpēc teicu – mēģināsim atvest uz Latviju īstu picu, īstas receptes,» stāsta S.Kjusi. «Itāļi ir pazīstami ar izteicienu «bella vita», kas nozīmē ‘skaista dzīve’. Tas nozīmē, ka visam – apģērbam, vietām un arī ēdienam – jābūt pašam labākajam. Katrai detaļai jābūt ar kvalitāti. Ēdiens mums ir reliģija – tam jābūt pagatavotam no labākajām sastāvdaļām, pēc labākajām receptēm un tehnoloģijām. Man tā pietrūka, tāpēc nolēmu pieņemt izaicinājumu.»
Lai gan nevarot salīdzināt Itālijā un Latvijā gatavotas picas, jo (kā saka S.Kjusi draugs dziedātājs Roberto Meloni, kurš sarunas brīdī ciemojas picērijā) tas būtu tāpat, kā salīdzināt abās valstīs gatavotu auksto zupu, tomēr S.Kjusi aicina būt uzmanīgiem ar mērcēm. «Mērcēm ir ļoti spēcīga garša – tās uzvar jebkuru citu garšu zem tām. Ja divas dažādas picas pārklājam ar mērci, mēs iznīcinām katras atsevišķās sastāvdaļas kvalitāti, ko itāļu tradīcija glabā gadsimtiem, un tās abas garšo vienādi. No tā ir jāuzmanās. Ja tu uzliec mērci, tu izmaini gatavo produktu. Neliec mērci un izbaudi neapstrādātas olīveļļas, īstas tomātu mērces, kas nav kečups, vai īsta Mocarellas siera skaistumu!» aicina Stefano.
Sapņo par picēriju tīklu
Runājot par nākotnes plāniem, S.Kjusi nenoliedz – viņam ir sapnis par picēriju tīklu. Iespējams, kādu dienu picērijā tiks piedāvāti arī pēc labākajām itāļu tradīcijām gatavoti makaroni. «Mums ir idejas, zinām, kur gribam nokļūt, bet šobrīd mēs pārbaudām sevi un tirgu. Ja veiksies, vēlāk varētu piedāvāt arī makaronu ēdienus, kāpēc ne,» tā picērijas saimnieks.
Stefano teic, ka Latvija viņam ļoti patīk un viņš arī ļoti gribētu apgūt latviešu valodu. «Esmu nolēmis, ka manām meitām ir jāprot abas valodas. Skolā un bērnudārzā, ar draugiem, mammu viņas runā latviski, tomēr viņas ir arī pa pusei itālietes, viņām ir itāliešu vecvecāki. Ģimenē runājam itāliski, viņas kļūst bilingvālas, bet es latviski runāt neiemācos. Saprotu 80–90 procentus, bet ļoti gribētu iemācīties latviešu valodu, tam tikai jāatrod laiks. Mana izvēle bija palikt šajā valstī, motosacensībās pārstāvu Latviju. Problēma ir, ka 14 stundas dienā septiņas dienas nedēļā esmu darbā. Dodiet man vienu gadu, un es varēšu pateikt daudz vairāk!» apņēmības pilns ir S.Kjusi.
Kvalitāte un īstā garša
Roberto Meloni, dziedātājs
Itālijā pica ir ļoti plāna. Mēs sakām, ka pica ir delikatese. Bet Latvijā mēs maksājam par picu, lai paēstu. Man patīk, ka Stefano gatavotās ir bagātīgākas nekā itāļu picas. Esmu jau integrējies Latvijā, un man arī no picas gribas paēst.
Cilvēki pasaulē domā, ka pica ir visām auditorijām un ir lēts produkts. Bet tā vairs nav pica. Ja gribi labu picu, par to ir jāmaksā – kvalitāte un īstā garša arī prasa citu cenu. Ne visi to var atļauties, tāpēc ir dažādas cenas. Tikai nedrīkst jaukt īstu picu ar tādu, kam nav īstās garšas un kvalitātes. Ja es eju ēst picu vai pastu, cenšos iet uz tādu vietu, kur zinu, ka pavārs ir itālis vai ka tur ir īsta itāļu virtuve. Katram kurš grib sākt savu biznesu, ir jāpaskatās spogulī un jāpajautā, vai man ir tās zināšanas, vai es varu piedāvāt kvalitatīvu produktu.
