«Jundas» izstāžu zālē zīmēšanas skolotājas Ilzes Ungures radītā pasaules izjūta izstādē «Nekā jauna» ir interesants pieteikums ne tik daudz mākslā, cik ētikā, dzimtas tradīciju nenovērtējamajā spēkā.
“Jundas” izstāžu zālē zīmēšanas skolotājas Ilzes Ungures radītā pasaules izjūta izstādē “Nekā jauna” ir interesants pieteikums ne tik daudz mākslā, cik ētikā, dzimtas tradīciju nenovērtējamajā spēkā.
Ilze uz jauniešu centra Pasta ielā izstāžu zāli “atnesusi” savu, vecāku, vecvecāku, brāļa un māsas pagātni. Vide liek domāt par dāsnumu, ko manto tie, kam dzimtas saknēs saglabājies pamatīgums.
Ar savu noskaņu izstāde netiešā veidā aicina pārdomāt “vērtību pārvērtības”. Podiņš, kurā vecāmāte glabājusi sēnītes, traktors – brāļa Anduļa darbs, tēva kokgriezumi, mātes izšuvumi, pašas klusās dabas, māsas rediģētā grāmata “Tūkstoš rindu par mīlestību”, vīra goda raksti. Šujmašīna, vērpjamais ratiņš, sainītī sasietas vēstules. Viss, kas zālē atrodas, rada pamatīguma apjausmu – priekšmetiski un garīgi uztveramu.
Lietas rosina pieminēt aizsaulē aizgājušos vecākus – Ilzes tēti Kārli Krūmiņu, kas jelgavniekiem pazīstams kā inženieris un vadītājs, un mammu Zinaīdu, cilvēku, kas labāko dzīves laiku atrada, lolojot savus trīs bērnus. Šo tikumu pārmantojusi arī Ilze, kas sabiedriski aktīvajā darba dzīvē atgriezusies tikai tad, kad pašas bērni bija krietni paaugušies. Interesanti, ka Ilzes tēvs paklusām saviem bērniem šuvis tērpus, lai tie smukāk izskatītos, tāpēc šujamā mašīna ir goda vietā.
Izstādes idejas impulss nācis vienlaikus ar kādu dāvinājumu – krūzīti atmiņām. Šis priekšmets Ilzi rosinājis domāt par atmiņu vietu, jo tā ir vērtība, ko glabā ne tikai cilvēka sirds, bet arī priekšmeti. Pagātnes liecības “Jundas” zālē ir ar tādu piesātinājumu, ka uz mirkli neatliek laika tagadnei.
Īpašu smaržu un bēniņu noskaņu telpā ienes zāģu skaidas, bluķīši, dēļi, striķi. Vecāku un vecvecāku foto, ierāmēti dabīgo zaru rāmī, apbrīnojami iedarbojas uz šodienas ātrā nevaļīgā cilvēka ritmu un to mazliet it kā izjauc.
Izstāde ir par darba tikumu, patriotismu, ģimeni, mīlestību, kopību. Jādomā arī par to, cik daudziem no mums būtu ar ko piepildīt šo telpu, radot vienotības un dzimtas pamatīguma iespaidu. Pārskatot apcirkņus, var izrādīties dažādi. Daudziem no mums varētu arī nebūt vairs nekā seno vērtību priekšmetiski apliecinoša. Iepriekšējo paaudžu roku, domu un laika klātesamība zudusi līdz ar moderno un netradicionālo līniju ieviešanos interjerā mazgabarīta dzīvokļos, un bēniņu izjūtu vairs piedzīvot iespējams tikai izstāžu zālē “Jundā”.
