Dēkainis, avantūrists, neveiksmīgs karavadonis, ko gadījums nolicis militāra spēka priekšgalā – tādu vēsture portretē vācu – krievu Rietumu brīvprātīgo armijas Baltijā pavēlnieku Pāvilu Bermontu – Avalovu.
Dēkainis, avantūrists, neveiksmīgs karavadonis, ko gadījums nolicis militāra spēka priekšgalā – tādu vēsture portretē vācu – krievu Rietumu brīvprātīgo armijas Baltijā pavēlnieku Pāvilu Bermontu – Avalovu.
Uzdzīvotājs, kas 1919. gadā Kurzemē pavadīto laiku uzlūko kā aizraujošu dēku un lielāko daļu Jelgavā pavadītā laika skata caur viegla alkohola reibuma plīvuru, – tāds Bermonts, starp citu, tikšot tēlots arī filmā “Rīgas sargi”. Savu skatījumu uz notikumiem, kuros spēlējis tik nozīmīgu lomu, pats Bermonts pauda 1924. gadā Vācijā izdotajā grāmatā “Cīņā pret boļševismu”. Tā, tiesa, nav uzskatāma pat par viņa paša biogrāfijas faktu autoritatīvu avotu, taču pasausajā valodā apkopotais notikumu izklāsts arī nodaļās, kurās aplūkota uzturēšanās Kurzemē, spilgti apliecina tādas viņam plaši piedēvētas rakstura iezīmes un uzskatus kā cara dievināšana, ticība Krievijas impērijas atjaunošanai pirmsrevolūcijas robežās, tam, ka par vienīgajiem uzticamajiem sabiedrotajiem šajā darbā Bermonts atzīst vāciešus, arī tīksmināšanās par viņa rokās ieliktā iespaidīgā militārā spēka apziņu, kas izrādījās tik īslaicīga.
Pāvels Bermonts dzimis 1877. gada 4. martā. Guvis muzikālu izglītību, militāro karjeru sāka kā kapelmeistars kazaku karaspēka Argunas pulkā. Piedaloties Krievu – japāņu un Pirmajā pasaules karā, izpelnījies daudzus kaujas apbalvojumus. 1918. gadā paaugstināts par pulkvedi. Pilsoņu kara laikā viņš aktīvi piedalījās Dienvidu armijas veidošanā. 1919. gadā ar vācu aktīvu atbalstu Vācijā no bijušajiem krievu karagūstekņiem formēja vienību, ko jūnijā pārsvieda uz Jelgavu. Septembrī Ziemeļrietumu frontes komandieris ģenerālis Judeņičs Bermontu nozīmēja par “visu Lietuvā un Kurzemē izveidoto krievu spēku komandieri”, no kura pienākumiem viņu atcēla, kad pretēji aizliegumam sāka karadarbību pret Latvijas valdību, taču arī Judeņiča pavēlei Bermonts nepakļāvās. Vieni avoti vēsta, ka Bermonts cēlies no kristīta ebreju tirgotāja ģimenes, citi, ka viņš ir kņaza Avalova dēls, vēl citi, ka, kļuvis par šā kņaza audžudēlu, no 1919. gada 9. novembra viņš sāka sevi dēvēt par kņazu Avalovu.
Jelgavā, ko Bermonts atmiņās nodēvējis par “klusu, mierīgu, senatnīgu pilsētu Kurzemes upes krastā”, viņš kopā ar jaunizveidotās vienības štābu ieradās 12. jūnijā, paužot izjūtas, it kā atgrieztos mājās, lai ieviestu kārtību prombūtnes laikā radītajā juceklī: “Mēs visi, virsnieki un zaldāti, izkāpām šeit, Latvijā, kā dzimtajā zemē, mēs katrs redzējām, ka agrāk vai vēlāk visas jaunizveidotās “valstis” tiks atkal apvienotas Lielajā Krievijā.”
Tūlīt pēc štāba izvietošanās viņš tikās ar ģenerāli fon der Golcu. Uz Bermontu lielu iespaidu atstājusi viņa “izturēšanās stingrība, orientēšanās Baltijas politiskajā situācijā, bet galvenais – uzticību iedvesusi draudzīgā attieksme pret Krieviju un spēja skaidri formulēt mērķus. Maniere runāt nopietni, īsos vārdos liecināja par cilvēku, kas labprātāk nevis runā, bet dara”. Uz Golca palīdzības piedāvājumu vienības organizēšanā Bermonts tūlīt atbildējis, ka vācu un krievu kareivju cīnīšanās plecu pie pleca atspēkotu abu tautu savstarpējas kūdīšanas mēģinājumus, ar ko nodarbojas “visa iespējamā prese”. Daudz vairāk nekā saldajiem vārdiem par cēlo simbolisko žestu, kas atjaunotu “Vācijas un Krievijas draudzību, ko nejēdzīgi pārrāvis Lielais karš”, ierosinājumam, protams, bija izšķiroša nozīme jaunās armijas kaujasspējas ziņā: no apmēram 30 tūkstošiem vīru, kas fon der Golca un Bermonta rīcībā bija 1919. gada vasarā, krievu bija mazāk nekā trešā daļa. Karotāju rindas Bermonts turpināja papildināt Vācijā un Polijā, vervējot gan pilsētās, gan gūstekņu un internēto nometnēs mītošos “virsniekus, kas bēguši no Padomju Krievijas, bet kam nepietiek līdzekļu, lai atbrauktu līdz kādai no brīvprātīgās armijas daļām”. Jūlija sākumā, kad papildinājumi sāka ierasties, no Polijas nometnēm nākošo karavīru stāvokli Bermonts bija spiests raksturot kā briesmīgu: ģērbušies skrandās, lielākā daļa bez apaviem. Nometnēs valdošo antisanitāro apstākļu un bada dēļ viņiem bija “visas iespējamās slimības”, kālab Jelgavā ar visiem piesardzības soļiem bija jānodrošinās pret tīfa epidēmijas draudiem. Tā no 700 cilvēku ešelona pēc ierašanās Jelgavā 160 konstatēja tīfu (gan piebilsts, ka kopšana bijusi rūpīga un nomiruši vienīgi 12 vissmagāk slimo).
Visvairāk atmiņās par Jelgavā pavadīto laiku Bermonts sūrojās par boļševiku spiegiem un provokatoriem, kas, pēc viņa teiktā, gan izmantojuši mazākās iespējas, lai kurinātu nesaskaņas starp krievu un vācu daļām (diemžēl nonācis arī līdz kautiņiem, un kādu saķeršanos augusta beigās izklīdinājuši tikai pavēlnieka draudi atklāt uguni), gan atklāti uzbrukuši. Ilustrācijām Bermonts min vairāku armijā ielavījušos spiegu notiesāšanu un kāda inženieru rotas “poručika” Kovaļova piedzīvojumu: pastaigu biedrene (kas esot izrādījusies “boļševiku līdzzinātāja”) Jelgavas gleznainajā apkārtnē viņu atvilinājusi līdz bruņotu vīru slēpnim.
Kopumā noskaņojumu vasaras nogalē viņš tomēr vērtē kā labu, paužot apmierinātību par to, ka armijai rīkotos mūzikas un teātra priekšnesumus gan vācieši, gan krievi apmeklējuši “gluži labprāt”, un vispār pilsētā nereti bijušas vērojamas visnotaļ “aizkustinošas krievu un vāciešu brāļošanās ainas, kurās viņi sazinājās tādā kā jauktā krievu – vācu valodā, to papildinot ar žestiem, bet tas netraucēja lieliski saprast citam citu”. Šāda noskaņojuma nestiprinātam, Bermontam droši vien būtu daudz grūtāk patētiski paust gatavību “lietas labā” nest arī tādu upuri kā daudzu tautiešu neizpratni: “Es zināju, ka sastapšu noraidošu attieksmi no daudziem krieviem, kas – patiesi vai nepieciešamības spiesti – saglabājuši uzticību Antantei, tāpēc biju gatavs tam, ka pār manu galvu nāks akmeņu negaiss, bet es dziļi ticēju, ka komunismu mēs gāzīsim tikai ar Vācijas palīdzību, jo tā ir vienīgā valsts, kas ieinteresēta Lielās Krievijas atjaunošanā.”
Pret Jelgavā ieradušos Antantes pārstāvju centieniem pārliecināt sekot kņaza Līvena komandēto spēku piemēram un doties uz Narvas fronti Bermonts mēdzis atrunāties dažādi: ka atzīst tikai cara pavēles, ka viņu neapmierina sabiedroto piedāvātais – jūras – ceļš… Bet visspilgtāk Bermonta varas pašapziņu raksturoja “dzīvības apdrošinājums”, par kādu viņš paziņoja, augustā Rīgā ierodoties uz tikšanos ar sabiedroto pārstāvi ģenerāli Bertu. Pirms aizbraukšanas karaspēks saņēma pavēli: ja tās pašas dienas vakarā līdz pulksten deviņiem pavēlnieks neatgriezīsies, nākamās dienas rītā pulksten piecos… jāieņem Rīga, “jāarestē visa angļu misija un jārīkojas ar viņiem tāpat, kā viņi būtu izrīkojušies ar mani”. Pēc šā paziņojuma Berts sācis uzmanīgi sekot pulkstenim, lai viesis uz Jelgavu neaizbrauktu par vēlu. Vai gan tobrīd Bermonts varētu iedomāties, ka pēc dažiem mēnešiem būs jāatmet ar roku plāniem ne tikai par Rīgas ieņemšanu “rīt ap brokastlaiku”?
***
Rītvakar laikā starp pulksten 17 un 18 cauri pilsētai ies lāpu gājiens. Pie Lāčplēša pieminekļa tiks pieminēti vecie karavīri. Īpaši tie, kas 1919. gada novembrī cīnījās par Jelgavu. Ar šo tradīciju stiprina savu garu jaunā maiņa. Zemessargi, policisti, robežsargi – cilvēki, kas uzņēmušies sargāt mūsu valsti mūsdienās.
