Novembris aizvien no jauna atnes tālās pagātnes vējus.
Novembris aizvien no jauna atnes tālās pagātnes vējus. Tie liek atcerēties mūsu vēstures likteņgriežu laiku, kad Jelgava tika atbrīvota no bermontiešu bandām. Dzīvi vairs ir tikai daži, kas savām acīm skatījuši tolaiku notikumus. Viena paaudze ir aizgājusi mūžībā. Tāpēc patiesību par tām dienām varam gūt tikai no nodzeltējušiem vēstures dokumentiem…
1919. gada 17. un 18. novembrī Jelgavas dēļ notika izšķirošas kaujas ar Bermonta karaspēku pie Misas, Iecavas un Valgundes. Bermonta armija, kas sastāvēja no vācu un krievu karavīriem, redzēja, ka būs jāaiziet uz neatgriešanos, tāpēc dedzināja un postīja visu, kas gadījās ceļā. Sirmā Zemgales metropole laistījās liesmās. Dega pils Lielupes krastā, dega Pētera akadēmija, reālskola un daudzas citas vecās Jelgavas celtnes. Kas nesadega, to nolaupīja virsnieki un kareivji. Vācu lielās ores, pilnas ar salaupīto, palika ceļmalas grāvjos, jo Latvijas armijas daļas straujā gaitā turpināja Zemgales un Kurzemes atbrīvošanu.
Bermontieši savus «varoņdarbus» bija pastrādājuši arī Jelgavas vecās hercogu pils kapenēs, kur simtiem gadu glabājās milzīgi metāla šķirsti ar kādreiz vareno Kurzemes hercogu pīšļiem. Cerēdami uz vērtīgu laupījumu, bermontieši atlauza metāla vākus un izvilka cilvēku mirstīgās atliekas. Mūmijām norāva kājas un rokas. Galvu norāva hercoga Jēkaba laulātās draudzenes Luīzes Šarlotes mūmijai, lai tikai dabūtu tās dārgo pērļu kaklarotu. Daudzi šķirsti tika iznesti pils pagalmā un mirušajiem nolaupītas godazīmes, vērtslietas, zobeni. Jelgavnieki redzējuši pa pilsētu klīstam piedzērušos iebrucējus ar hercogu godazīmēm pie krūtīm. Vēlāk pat atrasti uzņēmumi, kuros divi vācu karavīri stāv blakus pie pils sienas pieslietam hercoga ģindenim. Kādā uzlauztā šķirstā vēlāk atrasti iesviesti seši galvaskausi. Hercoga Bīrona mūmiju, kas bija vēl labi saglabājusies, iebrucēji bija izcēluši no zārka un sev par prieku vadājuši pa Jelgavas ielām, līdz beidzot atstājuši pieslietu pie pils sienas ar dzelzs ķiveri galvā un vecu šauteni rokās.
Bermonta bandas nežēlīgi izrēķinājās ar gūstekņiem un vietējiem iedzīvotājiem. Tā, 15. septembrī vācieši uz Iecavas – Rīgas ceļa pie Misas tilta nolaupīja vietējo iedzīvotāju sadāvinātās mantas latviešu karaspēkam. Latviešu karavīrs J. Cinovskis, kas vezumu pavadījis, noslepkavots zvērīgā kārtā ar desmit šāvieniem un durkļa dūrieniem kaklā. 15. novembrī Bramberģes pagastā Mežabrenču mājās iedzīvotāji uz lauka kūluši zirņus. Pienākuši bermontieši un kūlējus saņēmuši ciet. Krūmiņam izdevies izbēgt, bet pārējie noslepkavoti. Vītolam iebrucēji izdauzījuši zobus, pēc tam sašķaidījuši galvu. Osītim izgrieztas acis, bet Melderis sadurstīts un sagraizīts. Ozolnieku pagastā 18. novembrī mājinieki ienesuši istabā smagi ievainotu latviešu karavīru. Bermontieši to atraduši. Tad visām ēkām pielaiduši uguni un paši stāvējuši klāt, lai no liesmām neiznes ievainoto.
Šie ir tikai daži fakti, kas raksturo bermontiešu nežēlīgo izrēķināšanos ar mirušajiem un dzīvajiem.
Kaujās un ugunīs slavu guvušie latviešu karavīru pulki iztrenca bermontiešus no Latvijas. 1919. gada 21. novembrī Jelgava bija atbrīvota.
Šodien par mūsu kaujinieku varoņdarbiem atgādina par tautas līdzekļiem uzceltie pieminekļi: Jelgavas atbrīvotājiem pie dzelzceļa stacijas, Brāļu kapos Jelgavā, Ozolniekos pie Skuju skolas, Garozā pie Vareļu mājām, Iecavā un daudzās citās vietās. Tie ir liecinieki varoņu garam, kas grūtā brīdī kvēloja tautas labāko dēlu sirdīs, kuri, ziedodami sevi, atdeva latviešu tautai brīvību. Lai svēta viņu piemiņa!
