– Dēls no manis aizgāja ļoti pēkšņi, varbūt tādēļ pirmajā brīdī jutos pamesta un nevajadzīga, – atzīst Mārča mamma. Mārcis tā saucamo pieaugušā cilvēka dzīvi sāka pirms diviem gadiem.
– Dēls no manis aizgāja ļoti pēkšņi, varbūt tādēļ pirmajā brīdī jutos pamesta un nevajadzīga, – atzīst Mārča mamma.
Mārcis tā saucamo pieaugušā cilvēka dzīvi sāka pirms diviem gadiem. Viņš tikko bija beidzis vidusskolu, taču laimīgas sagadīšanās dēļ un varbūt arī tādēļ, ka viņam bija noderīga aizraušanās (datori un viss, kas ar to saistīts), izdevās atrast labu darbu pat bez augstskolas diploma. Sākotnēji gan alga bija visai niecīga, taču jau pēc pāris mēnešiem tā kļuva lielāka. Viņš varēja gan pats sev ko lielāku atļauties, gan arī padalīties ar mani. Nereti no draudzenēm un kolēģēm dzirdēju glaimojošus, pat skaudīgus izteicienus par to, cik ļoti man veicies, līdz pēkšņi kādu dienu puika man piezvanīja uz darbu un teica, ka vakarā būšot nopietna saruna. Protams, paspēju iedomāties dažādas tēmas. Pieļāvu arī niecīgu iespēju, ka dēls nolēmis uzsākt patstāvīgu dzīvi. Līdz sarunai ļoti uztraucos, ka viņš gatavojas mājās vest līgavu.
Bez liekiem aplinkiem dēls paziņoja, ka ir atradis kādu istabu, kurā par nelielu samaksu nolēmis dzīvot. Galvenais pārcelšanās iemesls esot tas, ka jaunais miteklis atrodoties tuvu darbam un vairs nebūšot tēriņu par autobusiem. Kārtīgi izrunājāmies, un šī ideja nemaz nelikās muļķīga līdz brīdim, kad atklājās, ka pārcelšanās paredzēta tās pašas dienas vakarā. Viņš jau bija sarunājis draugu, kas ar mašīnu palīdzēja pārvest mantas. Ļoti drudžaini tās kravājām, tādēļ notikušo aptvēru tikai, kad dēls bija prom. Mani sāpināja veids, kā viņš aizbrauca: paņēma mantas, iekāpa mašīnā un prom bija. Es dēlu pavadīju līdz pašai mašīnai un cerēju, ka viņš man vismaz buču iedos, taču nekas tāds nenotika. Pirmie vakari likās drūmi. Visu laiku uztraucos par savu bērnu, kas dzīvo kaut kādā istabā pie kaut kādas tantes. Jau nākamajā dienā devos skatīties, kur miteklis atrodas. Tālākie notikumi risinājās, kā jau biju gaidījusi: drīz vien dēls kopā ar draugu sāka īrēt atsevišķu dzīvokli, līdz nostabilizējās, un nu jau dzīvo pilnīgi patstāvīgi.
Mēs bieži sazvanāmies un tiekamies. Kopš dēla pārcelšanās mūsu attiecības ir uzlabojušās –vairs nepaspējam viens otru saērcināt, kā tas bija, kopā dzīvojot. Reizēm ejam viens pie otra «paraudāt uz pleca», kopā iepērkamies un satiekam itin labi. Protams, viņš varēja aiziešanu padarīt man mazāk sāpīgu, taču nu jau esmu pārliecināta, ka bērnus nevajag censties noturēt pie sevis pavadiņā. Labāk lai paši laikus pierod pie patstāvības un atbildības.
