Kā noteikt, kad bērns ir gatavs skolai, kā viņam palīdzēt, atbalstīt, sagatavot skolai?
Kā zināt, kad bērndārznieks ir gatavs skolai, kā atbalstīt viņu šajā svarīgajā pārejā un īpaši laikā, kāds ir pašlaik, kad mācības notiek attālināti? Trīs pirmsskolas izglītības vecākās ekspertes Arita Lauka, Agrita Miesniece un Ginta Kārkliņa projekta “Skola 2030” vebinārā “Bērndārznieks dodas uz skolu” skaidro pāreju no pirmsskolas uz sākumskolu. Viena no ekspertēm par attālināto mācīšanos teic, ka šī situācija mums palīdz lietas ieraudzīt citādāk. Savukārt cita vecākiem novēl: “Atbalstiet emocionāli, priecājieties, izbaudiet, izdzīvojiet šo laiku kopā ar bērnu un neradiet viņā kaut kādas īpašas gaidas, balstoties savā pieredzē!” Varbūt tā vietā labāk būtu vasarā satikt un iepazīt kādu nākamo bērna klasesbiedru. Bet skolām viņa iesaka rīkot īpašas dienas un uzaicināt vecākus kopā ar bērniem izstaigāt skolu.
Kā zināt, vai bērns ir gatavs skolai?
Pirmsskolas izglītības iestādēs mācības pēc jaunā satura norisinājās jau šogad, nākamajā mācību gadā tās turpināsies, izvirzot jaunus sasniedzamos rezultātus un mācoties, lai tos sasniegtu. Bet kā noteikt, kad bērns ir gatavs skolai, kā viņam palīdzēt, atbalstīt, sagatavot skolai? Ko var darīt pirmsskolas un sākumskolas skolotāji un vecāki?
A.Lauka uzskata, ka pirmsskolā un sākumskolā vairāk ir līdzīgā nekā atšķirīgā. Mācības turpināsies, un būtu labi, ka pāreja nebūtu kā nepārvarams šķērslis, lai gan skolā būs arī kas jauns un nezināms – jāmācās kopā ar klasesbiedriem, mācības būs vairāk koncentrētas rīta daļā, un tās vadīs nevis viens, bet vairāki skolotāji. Taču galvenajam šajā procesā ir jābūt bērnam, bet pieaugušajiem jādomā, kā viņam veicas un kā atbalstīt, lai viņš virzītos uz priekšu.
Ekspertei G.Kārkliņai ir saprotamas vecāku bažas par to, kas bērnam jāprot, beidzot bērnudārzu, lai viņš būtu labi sagatavojies skolai, jo īpaši šajā laikā, kad jau vairākus mēnešus mācības norit attālināti. G.Kārkliņa uzteic vecākus, kuri no sirds palīdz bērniem mācīties. Taču, viņasprāt, ir svarīgi, ka mēs visi mācību procesā iesaistītie domājam līdzīgi, mums ir līdzīga izpratne, gaidas un esam gatavi palīdzēt bērnam. G.Kārkliņa iesaka mainīt domāšanu, jo svarīga nav tikai lasīt vai rakstīt prasme, tikpat svarīga ir arī bērna sociāli emocionālā gatavība skolai. Viņai piekrīt A.Lauka, uzsverot, ka svarīgi, lai bērns būtu patstāvīgs, viņam būtu attīstīta lielā un smalkā muskulatūra un viņš ikdienā ir pieradis meklēt risinājumu savām problēmām mācību situācijās un attiecībās, nevis gaida uz pieaugušo. Tad bērnam būs vieglāk iejusties jaunajā kolektīvā un viņš būs gatavs mācīties.
Būtībā ir tā, ka bērns dzīvo savu dzīvi un uzņemas atbildību par to, ko dara, un savām lietām, – tad viņš daudz vairāk laika varēs veltīt mācībām. Ja būs apguvis pašapkalpošanās, ģērbšanās prasmes, mācību piederumu paņemšanu un nolikšanu, tad skolā klāsies vieglāk. Šīs prasmes varam attīstīt bērnudārzā, ļaujot pieņemt lēmumus jau agrīnā vecumā.
Tāpat eksperte atgādina, ka gatavība skolai nesākas sagatavošanas grupā vai piecu sešu gadu vecumā. Tāpēc diezin vai pieaugušajiem vajadzētu bērnu vietā pacelt no grīdas izmētātās mantas. Svarīgi ir arī, jo īpaši šajā laikā, vai bērnam ģimenē ir savi pienākumi, kas jāpaveic vispirms, lai pēc tam viņš varētu nodarboties ar to, kas viņu patiešām interesē.
Svarīga spēja koncentrēties
G.Kārkliņa par nozīmīgu, lai sagatavotos mācību procesam, uzskata bērna spēju koncentrēties, jo mūsdienās daudziem bērniem ir grūti atrast nodarbi, kurā viņi varētu ilgstoši iedziļināties. Bieži nākas redzēt, ka bērns uzsāk kaut ko vienu, tad paķer otru, bet īsti nekur neiedziļinās. Koncentrēšanos bērns attīsta, konstruktīvi rotaļājoties, kaut ko izvēloties (piemēram, rotaļlietu), darbojoties un savu ieceri novedot līdz galam.
Vispirms bērns iemācās koncentrēties uz sev interesējošām darbībām, bet pēc tam pamazām paveikt arī darbības, kas ne tik ļoti interesē. Ja bērnam nepatīk zīmēt, tad apsveikumu vecmāmiņai viņš visdrīzāk ātri uzšņāps, lai pēc iespējas ātrāk tiktu atpakaļ pie mašīnām, lellēm vai klučiem, bet bērnam ir jāsaprot, ka ir reizes, kad viņš var izvēlēties, ko un kā darīt, un ir reizes, kad jāpaveic iesāktais un ka tas jāizdara kvalitatīvi.
Zinot bērna prasmes, ir svarīgi pieņemt bērna spējām atbilstošu darbu. Zinot, ka viņš var veikt detalizētāku zīmējumu, nevajadzētu samierināties tikai ar vienu uzzīmētu un ātri izkrāsotu sirsniņu, taču negaidot arī pārāk daudz. Bērni nevar ilgstoši koncentrēties darbam, kas viņus neinteresē. Tādēļ bērni var mācīties atgriezties pie iesāktā darba, pakāpeniski palielinot pie tā pavadīto laiku. Motivācija mācīties, neveiksmju pārvarēšana, kļūdu uztveršana kā mācīšanās iespēja – tas ir svarīgi.
Kā ģimenes, tagad esot mājās, var attīstīt bērna koncentrēšanās spējas? Spēlējot vecās labās galda spēles, liekot saliekamās bildes un kopā veicot dažādus ikdienā nepieciešamos darbus – sakārtojot māju vai dzīvokli, gatavojot vakariņas, krāmējot malku, stādot kartupeļus – un tos bērnam izdarot līdz galam, nevis iesākot, tad pametot un aizskrienot prom, lai vecāki pabeidz. Ikdienas darbi, kas mums šķiet parasta lieta, bērniem ir liels lauks mācībām.
Prasmes nosaka briedumu
A.Lauka atzīst, ka mācīšanās ir sabiedriska nodarbe, lai gan mums liekas, ka mēs katrs mācāmies individuāli. Zināšanu konstruēšana notiek mūsu galvā, bet mēs mācāmies arī no citiem, sadarbībā ar citiem diskutējot, pārrunājot, darot kopā.
Sadarbības prasmju attīstīšana ir viena no tām lietām, kam bērnudārzā velta ļoti daudz laika, jo bērns, ienākot dārziņā 1,5 gadu vecumā, ir stipri individuāli orientēts, skatās tikai uz sevi un savu dzīvi. Līdz skolai viņš ir ieraudzījis, ka ir arī citi cilvēki, attīstījis prasmi ieklausīties citos, bet vēl ir garš ceļš ejams, jo arī mēs, pieaugušie, dažkārt vēl turpinām attīstīt savas sadarbības prasmes, un mūsdienās tās iegūst arvien lielāku nozīmi.
Skolā bērnam būs jāsadarbojas ne tikai ar klasesbiedriem, bet arī ar skolotājiem, jāsaprot, ka kādreiz būs jāpagaida, ka ir kāds kopīgs mērķis, ko esam izvirzījuši, ka viņa individuālās vēlmes nebūs uzreiz ievērotas, – tā bērnam ir liela mācīšanās, un pirmsskolas pedagogiem šo prasmju mācīšanai jāvelta liels laiks. Ģimene var palīdzēt, jo arī ģimene ir sabiedrība un tajā notiek liela sadarbība.
Šīs ekspertu izceltās prasmes nosaka briedumu. “Par zināšanām mēs šeit nemaz nerunājam, tā ir bērna personība, viņa gatavība būt patstāvīgākam, darīt pašam, mācīties uzklausīt citus un motivācija, interese uzzināt kaut ko, kas ir jauns, būt atvērtam, lai apgūtu, uzzinātu to jauno. Ne visiem bērniem piemīt šīs prasmes, un tās ir pakāpeniski jāmācās,” atgādina Arita.
Nenoslāpēt interesi un motivāciju
G.Kārkliņa brīdina, ka pieaugušajiem ir jāuzmanās, lai šo motivāciju nenoslāpējam, jo bērns jau kopš dzimšanas mācās, interesējas par dažādām lietām, kas ir visapkārt. Bieži vien mēs kārtības labad, lai būtu vienkāršāk, apturam šo izziņas procesu, to, kā bērns kaut ko izzina un mēģina saprast, jo tas nenotiek tīri, skaisti, rada nekārtību mājās un skolā.
“Pieaugušajam ir jāapstājas, jāpadomā, pirms viņš apstādina bērnu. Reizēm jāpadomā, vai šis nekārtīgais process būs kas pavisam traks, vai bērns šādā veidā papildinās savu vēlmi izzināt. Jāiejaucas tikai tad, kad redzam, ka tas apdraud veselību, dzīvību. Ja bērnam būs vēlme izzināt, viņam skolā būs vieglāk iemācīties to, kas paredzēts daudzajās mācību jomās,” saka Ginta.
A.Lauka uzskata, ka motivācija ir saistīta ar interesi, un vēlas aktualizēt novērojumu lomu izglītībā – mums ir jāpaskatās, ko bērns labprātāk dara, jo, ja mācīšanās būs jēgpilna un bērnam būs interese, tad būs arī motivācija.
Skola turpina bērnudārzā iesākto
A.Miesniece stāsta, ka sākumskolā bērnam turpinās mācīt gan caurviju prasmes, gan vērtībās balstītus ieradumus, tikumus un pamatprasmes, zināšanas un izpratni septiņās mācību jomās, un svarīgi ir, ka tie sasniedzamie rezultāti, kas bijuši bērnudārzā, pēctecīgi turpinās arī tālāk 1. klasē.
G.Kārkliņa atzīst, ka ir dažādas izpratnes par to, kas bērnam ir jāprot, sākot 1. klasi. Vecākiem parasti vislielākais uztraukums ir par to, ka viņu bērns vēl pietiekami labi neprot lasīt. Skolotājiem ir uztraukums, ka 1. klasē atnāks bērni, kas jau tekoši lasa, un bērni, kuri vēl nepazīst burtus. Kā lai ar šiem bērniem strādā, kā lai palīdz viņiem virzīt savas mācības tālāk?
Pirmsskolas vadlīnijās ir paredzēts, ka bērns, to pabeidzot, lasa vārdus un saprot izlasīto. Tas nozīmē, ka bērns saprot, ka vārdus veido skaņas, viņš prot atšķirt šīs skaņas un nosaukt, saprot, ka skaņas apzīmē ar tām atbilstošajiem burtiem, prot šīs skaņas salasīt kopā kā vārdus un saprot šo izlasīto vārdu. Vārdiem nav jābūt gariem un sarežģītiem.
Tas nozīmē, ka 1. klasē pedagogiem nevajadzētu sagaidīt, ka bērns lasīs teikumus grāmatās. Svarīgi, ka viņš uztver lasītu tekstu, var nosaukt tajā darbojošos tēlus un notikumu secību, saprot, no kā teksts veidojas. Protams, būs bērni, kas jau dārziņā būs gatavi lasīt, un pirmsskolas skolotāji šo vēlmi neapturēs, bet palīdzēs un atbalstīs bērnus. Taču tas nav pašmērķis, ka, beidzot pirmsskolu, bērni jau var lasīt paši gatavus tekstus, uzsver G.Kārkliņa.
Jāprot skaitīt līdz desmit
Ir vecāki, kuri uztraucas, ka bērnam, sākot 1. klasi, ir jāprot brīvi rēķināt līdz 10, un liek viņam pildīt darba lapas. “Izpildīta darba lapa gan vēl nenozīmē, ka bērns prot rēķināt,” saka Ginta. Viņasprāt, bērns matemātiku vislabāk var apgūt, praktiski darbojoties, izspēlējoties ar materiāliem, saprotot, ka tas nav tikai uzzīmēts cipars, bet tam ir vērtība.
Piemēram, astoņi viena izmēra kluči veido augstāku torni nekā pieci tādi paši kluči. Skaitlis 10 var sastāvēt no deviņām baltām pogām un vienas zilas vai arī no sešām zilām un četrām baltām pogām. “Pirmsskolas noslēgumā mēs sagaidām, ka bērns pratīs apzīmēt skaitu desmit apjomā ar atbilstošu ciparu,” uzsver eksperte. Bet prasme uz papīra veikt saskaitīšanas un atņemšanas darbības nav starp bērnudārzā plānotajiem sasniedzamajiem rezultātiem. Protams, ja bērns ir gatavs to darīt, pirmsskolas pedagogi viņu atbalstīs.
Visi nebūs vienādi
A.Miesniece vecākus mierina, ka, sākot skolas gaitas, bērni atkārtos bērnudārzā mācīto, tāpēc nevajag uztraukties. Skolotājiem 1. klasē ir jārēķinās ar to, ka bērnu spējas un varēšana būs atšķirīga, un viņi sākumā noskaidros, ko bērni prot. Pedagogiem ļoti uzmanīgi jāseko, kādus uzdevumus piedāvāt, uzdodot tādus, kas ir bērnu spējām atbilstoši, dodot arī iespēju pacīnīties ar uzdevumiem, domāt, ielikt spēkus, bet tikt galā, lai būtu prieks. Skolotājus eksperte aicina ļoti rūpīgi plānot mācības, piemēram, tiem, kas lasa, dot lasīt tekstu, lai varētu vairāk strādāt ar tiem, kuri neprot. Matemātikā ir svarīgi iedot skaitļu izpratni, sajūtu.
Arita teic, ka visi bērni nav vienādi un skolotāji, zinot bērnus, izvēlas labākās metodes, kā strādāt.
Vebināra klausītāji uzdeva jautājumu: bet kā tad ar īpašajiem bērniem? Eksperte uzsver, ka katrs bērns ir īpašs ar savu vajadzību – gan tas, kurš pirmsskolā jau rēķina ar trīsciparu skaitļiem, gan tas, kurš nevar sasaukt kopā vārdus. Katram bērnam tiks dots tas, kas viņam vajadzīgs, nepieciešamības gadījumā piesaistot atbalsta speciālistus. Galvenais ir noteikt, kur bērns pašlaik atrodas, kāds atbalsts nepieciešams, kā viņš vislabāk mācās. Viņa pieļauj iespēju, ka turpmāk uz skolu nāks arvien patstāvīgāki bērni, kuri ne vienmēr piekritīs apkārtējo viedoklim, pratīs un gribēs izteikt savas domas, diskutēt ar klasesbiedriem un skolotājiem.
Savukārt Ginta domā, ka, redzot šos dažādos bērnus, ir svarīgi ievērot vērtēšanas pamatprincipus, kuri ir vienādi pirmsskolā un sākumskolā. Šeit svarīgs ir iekļaujošais un izaugsmes princips – pedagogam vērtējot jādomā par ikvienu bērnu, lai katram būtu izaugsme, nevis tikai tiem, kuriem iet grūtāk, jācenšas atbalstīt katra bērna mācīšanos, virzīt uz sasniedzamo rezultātu. Viņa arī aicina pedagogus atcerēties, kas ir mācīšanās un kas – mācīšana, jo jaunā pieeja paredz to, ka skolotājs domā nevis par to, kas man ir jāiemāca, bet – kā bērns iemācīsies.
Sadarbībai jābūt jēgpilnai
Vecāki nereti saka: mans bērns māk vairāk, tāpēc viņam visu laiku liek palīdzēt pārējiem. Pēc ekspertu domām, nav slikti, ka reizēm bērni var palīdzēt cits citam. Eksperte Ginta atgādina, ka bērns mācās nepārtraukti – no dažādām situācijām, no pārgājieniem vai izbraukumiem, no ikdienas darbībām, darot, piedaloties, darbojoties. Mums ir jāpārtrauc domāt, ka bērns mācās tikai tad, kad skolotājs stāv priekšā un kaut ko māca.
Skolotāju un bērnu sadarbība klasē var izpausties šādi: skolotājs dod ierosmi, aktivizē, dod iespējas bērnam pašam domāt, atrast atbildes, uzdot jautājumus un pēc tam meklēt atbildes uz šiem jautājumiem vai arī bērns ierosina mācību darbības un skolotājs atbalsta, mēģina atrast veidu, kā palīdzēt.
Arita uzsver, ka skolotāja un bērna sadarbībai jābūt jēgpilnai. Meklējam mācībās jēgu, veidojam ar bērnu sadarbības attiecības, lai viņš saprastu, ko dara, kāpēc dara, kāda tam visam jēga. Sniedzam bērnam atbalstu ar attīstošu atgriezenisko saiti – ne tikai “tas, ko tu uzzīmēji, ir skaisti”, bet kas tieši ir skaisti, un ko nākamreiz darīt vēl labāk, lai bērnam veidojas reāla izpratne, ko viņš prot, kas jāmācās, ko viņš ir un ko vēl nav sapratis. Tā skolotājs virza mācīšanos.
Attālinātās mācības bērnos būs attīstījušas pašvadītas mācīšanās prasmes, un, ja arī klasē ir 30 bērni, var strādāt dažādi: daži strādā patstāvīgi, citi ar skolotāju, citi nodarbojas ar to, kas viņus interesē.
Svarīgi ir veidot tādu vidi, kas ir emocionāli droša un fiziski piedāvā bērnam iespējas mācīties, – bērnam ir vieta, kur apsēsties un darboties pie galda, vieta, kur klusumā palasīt grāmatu, pie sienas ir atgādnes. Meklēt un pievienot telpā lietas, kas palīdz mācīties, bērns var kopā ar skolotāju.
Ginta ir pārliecināta, ka fiziskā vide un iekārtojums skolotājam var palīdzēt organizēt mācību darbu. “Iekārtojiet vietu, kur bērnam ir iespēja klusi palasīt vai šķirstīt grāmatu – arī tā bērni mācās,” viņa mudina. Viena neliela grupiņa – četri bērni – var spēlēt galda spēles (tās spēlējot, iespējams apgūt matemātiku), citi četri pieci bērni darboties ar mākslas piederumiem, skolotājs var strādāt ar mazāku bērnu grupiņu un pievērsties viņu vajadzībām. Katra mācību gada sākumā liels darbs jāiegulda, lai šo kultūru, drošo emocionālo vidi izveidotu, lai bērns saprot, kurā brīdī viņam ir jābūt kopā ar citiem un jāklausās, kad viņš var izvēlēties, ko darīt, un kurā brīdī nevar.
Mācību satura plānošanas līmeņi
A.Miesniece saka, ka skolā mēs plānojam – standarts, mācību priekšmetu programmas, tematiskie plāni gadam, stundas. Agrita aicina sākumskolas pedagogus izmantot to, ka jaunais standarts piedāvā iespēju brīvāk rīkoties ar stundu plānošanu. Ir noteikts pamats – stundu skaits trijos gados un cik stundām jābūt nedēļās –, bet pārējo var variēt. Piemēram, sociālajās zinībās ir temats “Es – skolēns”, un ar to vairāk, intensīvāk var strādāt pirmajās mācību gada dienās. “Nolieciet uz brīdi malā matemātiku, jo varbūt šajā mirklī bērnam ir svarīgi tieši šis,” viņa aicina.
Jaunā, pilnveidotā mācību satura programmas piedāvā pedagogam skolā, tāpat kā pirmsskolā mācīt integrēti, un bērnam šīs mācības ir ar lielāku jēgu, veido vairāk kopsakarību par to, kas atrodas un notiek apkārt. Programmas piedāvā tādu sadaļu kā starppriekšmetu saikne, kurā ir piedāvāts konkrētos sasniedzamos rezultātus apgūt kopā ar citu mācību priekšmetu kāda temata sasniedzamajiem rezultātiem. A.Miesniece aicina pedagogus šo iespēju izmantot, sākt vispirms ar diviem un tad palielināt šādi apgūstamo mācību priekšmetu skaitu. Piemēram, 1. klases dabaszinībās ir temats “Dabas teritorijas un cilvēka veidotas teritorijas”, un, to mācot, var apgūt pretējas nozīmes vārdus latviešu valodā, matemātikā – spēju nosaukt objekta atrašanās vietu. Tajā ietverta arī modelēšana, veidošana – prasmes, kas bērnam jāapgūst. Eksperte mudina skolotājus domāt, kā efektīvāk piedāvāt mācību saturu, lai uzturētu interesi.
G.Kārkliņa savukārt aicina domāt nevis tikai par 40 minūšu stundu, bet par mācībām kā nepārtrauktu ciklu, piedāvājot dubultnodarbības, variēt laiku, kad bērni kustas, kad darbojas, sadalīt pa grupām pēc mācību vajadzības dienas laikā, jo katram bērnam savu mācību plānu izveidot ir nereāli, bet, ja skolotājs strādā grupā ar četriem pieciem, tad viņi nevar “paslēpties”.
Skolā pedagogiem jāatceras, ka bērns mācās no visa, ko dara. Arī gatavojot koncertu, jādomā, ko bērns no tā iemācīsies, nevis tas ir tikai priekšnesums, ko parādīt citiem.
A.Lauka skolotājiem atgādina mācību plānošanas pamatprincipus. Vispirms izvirzām sasniedzamo rezultātu – ko mācību rezultātā bērns zinās, pratīs – un tikai tad domājam par nākamajiem soļiem. Nākamais solis – vērtēšana, kā mēs zināsim, ka bērns prot. Pirmsskolā, tāpat kā skolā tiek izmantota gan summatīvā vērtēšana īpašos brīžos, lai novērtētu, cik lielā mērā bērns apguvis izvirzīto, tomēr ikdienā svarīgāka ir formatīvā vērtēšana, lai atbalstītu bērna mācīšanos.
