Mēs nedomājam par viņiem. Mums viņi ir sveši un nekādi nesaistās ar ikrīta kafiju, priekšnieku vai iepirkšanos pēc darba.
Mēs nedomājam par viņiem. Mums viņi ir sveši un nekādi nesaistās ar ikrīta kafiju, priekšnieku vai iepirkšanos pēc darba. Reizēm vakarā, gaidot ziņu pārraidi iemīļotajā televīzijā, pēkšņi dzirdam: «Piepildi bērna sapni. Ziedo Latvijas bērnunamiem!»
Esam pieraduši, ka no mums prasa ziedot un dot. Parasti mantu vai naudu. Mēs pat neaizdomājamies, ka varētu palīdzēt arī kā citādi. Piemēram, dodot mīlestību, sirds siltumu, kas nemaksā neko, bet nozīmē tik daudz…
Ir maldīgs uzskats, ka bērniem, kas atrodas bērnunamos, ir nožēlojami dzīves apstākļi. Bieži viņi tiek aprūpēti pat labāk nekā ģimenē. Problēma nav materiālo vērtību trūkumā, tā meklējama pavisam citur.
Jelgavā ir bērnunams. Tā ir māja ar daudzām ārdurvīm un metāla kāpnēm ārpusē, kas stiepjas no durvīm otrajā stāvā. Nams atgādina lielu, brūnu zirnekli, kas uz Zirgu ielas izslējies savās garajās, tievajās kājās. Patiesībā tas ir 1989. gadā celtais bērnudārzs, kas 1994. gadā ir pārtapis par bērnunamu patversmi. Tas nav ne cietums, ne internātskola. Tās ir mājas 110 Jelgavas bērniem, kuru vecāki nav spējuši atrast laiku, naudu un prātu, lai mīlētu paši savus bērnus. Tie ir nepilngadīgie, kuru vecākiem ar bāriņtiesas lēmumu ir aizturētas vai pārtrauktas tiesības audzināt savus bērnus.
Maija Neilande ir bērnu nama direktore. Viņa ir pārņemta ar darbu, ko dara, pilna uzņēmības pierādīt, ka bērnunama iemītnieki nav sliktāki par pārējiem, ka viņi nav huligāni un dauzoņas un ka šeit viņiem ir radīti vislabākie apstākļi dzīvei. Direktorei piestāv šis mirklis, kad kabinets ir pilns meiteņu, kas cita caur citu sauc:
– Vadītāj, vai mēs drīkstēsim rīt iet uz diskotēku skolā? Vadītāj, es rīt iešu pie mammas! Vadītāj, vai es varētu dabūt savu apliecību?
– Sākumā mums bija ļoti grūti, – Maija Neilande atceras, – tie bija pusaudži no ielas. Katrs ar savu raksturu, savu «es», saviem ieradumiem. Viņi vainoja mūs par to, ka atrodas bērnunamā, neuzticējās. Kad mēģinājām kaut nedaudz atdzīvināt garos, tumšos koridorus ar mākslīgajām puķēm, visu norāva vai aiznesa. Daudzi bēga prom – klaiņoja, gāja sūdzēties uz Jelgavas Domi par to, cik viņiem šeit ir slikti…
Tagad ir vieglāk. Bērni saprot, ka bērnunamā viņiem ir vislabāk, ka tas ir viņu mājas, ka pašiem ir jārūpējas par savu apkārtni: jāsakopj istaba, jāsaudzē lietas.
Tie ir bērni no sociālā riska ģimenēm. Ar tiesas spriedumu viņi ir tur nogādāti. Viņu vecāki nav miruši, bet mīt šajā pašā pilsētā. Bērni zina, kur viņi dzīvo. Nākot no skolas, viņi apciemo savu ģimeni.
– Tomēr tā mamma viņam ir mīļa. Reti kurš noliedz savus vecākus, – stāsta vadītāja.
Bet ar vecākiem ir citādi.
– Mamma atnāk ciemos vienreiz gadā un sasola bērnam, ka drīz vedīs viņu uz mājām, bet, protams, tā nenotiek. Un bērns to ļoti pārdzīvo, – nedaudz rūgtuma ir jaušams vadītājas balsī.
Kad vecāku tiesības tiek pārtrauktas, bērns no ģimenes tiek izrakstīts pavisam. «Mīlošā» māte parūpējas pat par to, lai viņai nebūtu jāmaksā komunālie maksājumi, kas tiek rēķināti uz katru dzīvojamā platībā pierakstīto. Izziņa no bērnunama apliecina, ka bērns vairs savās mājās nedzīvo un par viņu vairs nav jāmaksā. Paldies Dievam, vismaz pašvaldība ir parūpējusies par to, ka vecāki par bērnunamā atstāto vairs nesaņem pabalstu.
Ir 13 audzinātāju, kas, pēc slīdošā grafika strādājot, aizstāj šiem bērniem vecākus. Viņu pienākums nav tikai pieskatīt, vai ir iztīrītas istabas un izpildīti mājas darbi. Viņi māca bērniem dzīvi.
– Viņi uzklausa, palīdz un izskaidro visu, kas bērnu interesē,– par audzinātāju darbu stāsta vadītāja, kas pati, lai labāk izprastu bērnu problēmas, arī ir audzinātāja.
– Piemēram, bērniem liekas, ka tā alga, ko audzinātājs saņem, ir liela nauda. Tad mēs ņemam papīru un sarakstām visu, par ko šī nauda ir jāizdod. Un tad viņi prasa, kā mēs varam izdzīvot…– viņa stāsta.
Pateicoties sadarbībai ar Lauvu klubu Dānijā, katram bērnam ir dāņu krustvecāki, kas brauc ciemos un uzņem viņus savā ģimenē, sūta dāvanas un maksā par izglītību vai medicīnisko palīdzību, ja tas ir vajadzīgs.
Visi bērnunama audzēkņi mācās Jelgavas skolās, pilda mājasdarbus un brauc ekskursijās. Viņiem ir klasesbiedri un draugi.
Par bērniem šeit rūpējas. To var just. To var redzēt audzinātājas Regīnas lielajās, brūnajās acīs.
– Es 23 gadus esmu strādājusi ar bērniem. Man liekas, tas ir mans liktenis, mans aicinājums. Nav pareizs priekšstats, ka bērni, kas ir šeit, ir tie sliktākie. Viņi ir normāli, reizēm pat labāki par tiem, kas dzīvo ģimenē, – audzinātāja stāsta, izstaigājot grupas. – Bērni šeit dzīvo ļoti labi, ir paēduši, apģērbti, aprūpēti. Viņiem kaut kā ir pat vairāk nekā mūsu pašu bērniem. Vienīgais, kā viņiem trūkst, ir vecāku mīlestība.
Foajē uz galdiņa ir ierosinājumu grāmata, kurā katrs var ierakstīt savas vēlmes un vajadzības. Administrācija izskata ieteikumus un cenšas izpildīt bērnu lūgumus.
…Un «medusmāsiņu» (tā bērni sauc medmāsas) telpas ir tā vieta visā mājā, kur bērns var atnākt un izstāstīt savas bēdas, kad sirsniņa pavisam pilna.
Bērnudārza telpas ir sadalītas pa grupām. Katrā ir noteikts bērnu skaits. Viņiem ir kopīga guļamistaba, kopistaba, virtuvīte un vannas istaba. Vannas istabā līdzās vannai ir veļas mašīna.
– Mēs cenšamies iemācīt viņiem visu nepieciešamo turpmākajai dzīvei, – aizrautīgi stāsta vadītāja, – uzkopt savu istabu, izmazgāt un izgludināt veļu, gatavot ēst.
Lielākie zēni dzīvo pa trim četriem vienā istabā. Katram ir sava gulta ar sarkanbrūnu pārklāju. Par istabu iekārtojumu rūpējas puiši paši. Kopistabā ir televizors. Viņi ir neapmierināti, ka tas jāizslēdz.
– No vienas puses ir labi, ka esmu šeit, no otras – slikti. Labi, jo man ir kur dzīvot, slikti, ka šeit ir disciplīna, – saka Ritvars. Viņš ir izlaidies krēslā un ar caururbjošu skatienu veras jautātājā.
– Bet vai tu domā, ka tad, ja tu dzīvotu pie mammas, tās nebūtu?
– Pie mammas tās nebija.
– Ko jūs darāt tad, kad kļūst skumji?
– Ejam uzpīpēt.
Smēķēšana bērnunamā esot viena no lielākajām problēmām.
– Bet smēķēt ir kaitīgi!
– Dzīvot vispār ir kaitīgi…
Meitenes ir pa desmit un vairākām vienā telpā.
– Reizēm nevaram sadzīvot un strīdamies, – saka Svetlana. Viņa gribētu būt par modeli. Daļa bērnu nemaz nezina, par ko vēlētos kļūt, kad beigs skolu un no patversmes vajadzēs aiziet.
Meitenēm ir kopīgs drēbju skapis.
– Visbiežāk mēs dusmojamies viena uz otru tad, ja kāda uzvelk tās drēbes, ko cita ir izmazgājusi un gribējusi nākamajā dienā ģērbt, – meitenes stāsta.
– Vai tad, kad jūs izaugsiet, jums būs ģimene?
– Jā, – skan vienprātīga atbilde. – Man būs bērni, un es viņiem došu visu, kas būs vajadzīgs. Es viņus nekad nepametīšu!
Tik ļoti viņas ir par sevi pārliecinātas.
Bērni var dzīvot bērnunamā līdz 18 gadiem, ja mācās – līdz 24. Dzīvojot tur, viņiem ir iespēja izvērtēt savu vecāku rīcību un nākotnē veidot savu dzīvi citādu.
– Pēc tam pašvaldība piešķir katram dzīvokli un 300 latu, lai mēs varētu to iekārtot, – stāsta vadītāja. – Viņiem tiek dota iespēja dzīvot savu dzīvi normāli. Vai viņi to izmanto, ir atkarīgs no katra paša.
