Strādādama savā dārziņā, ievēroju, ka divi bērni jau ilgāku laiku stāv Elejas šosejas malā un cenšas apturēt garāmbraucošās mašīnas. Aizgāju pie mazajiem aprunāties.
Strādādama savā dārziņā, ievēroju, ka divi bērni jau ilgāku laiku stāv Elejas šosejas malā un cenšas apturēt garāmbraucošās mašīnas. Aizgāju pie mazajiem aprunāties.
Puisītis un meitenīte bija gadus divpadsmit trīspadsmit veci. Abiem bija pasmagas somas, un abi bija piekusuši. Puisēns sēdēja grāvmalē, bet meitenīte cēla roku mašīnām. Abi stāstīja, ka nākot no stacijas un pūloties nokļūt mājās Elejā. Pēcāk gan sacīja, ka dzīvojot vēl aiz Elejas. Esot bijuši Rīgā un pārdevuši kazenes. Sapirkuši pārtiku, lielākoties gan maizīti, un naudiņas pieticis vairs tikai līdz Jelgavai. Abi izskatījās patiesi, un es ticu, ka tā viss arī bija.
Pagāja vēl minūtes četrdesmit, pa Elejas šoseju šajā laikā garām mazajiem aiztraucās savs simts mašīnu. Taču neviena neapturēja. Pulkstenis jau rādīja devīto vakara stundu, un es posos mājup. Bērni palika uz ceļa. Nezinu, vai viņiem palīdzēja manis iedotais lats, autobusi jau laikam tik vēlu vairs nekursē. Laukā bija tumsa, un man nosāpēja sirds – diez, kas ar abiem bērniem?
Vēl nesen mēs visi raudājām un aizlūdzām par Talsu bērniem. Gan radio, gan televīzija un prese aicināja: «Nepaej garām!» , «Glābiet bērnus!» Bet kas notiek dzīvē? Vai patiešām pasaule ir kļuvusi tik kurla, akla un cietsirdīga? Vai patiešām neviens braucējs nepieturēja un nepajautāja, ko lūdz bērni?
Droši vien, ka likumi ir garāmbraucēju pusē. Taču pastāv arī Dieva likumi, un tie ir mūžīgi.
