Mana bērnība aizritēja Ulmaņa laikos. Tolaik rotaļlietas bija dārgas, un vecāki ar tām bērnus īpaši nelutināja. Mana vienīgā spēļu manta bija neliels brūna auduma lācītis, kas vietām «nomazgāts» tik ļoti, ka skaidas bira ārā.
Mana bērnība aizritēja Ulmaņa laikos. Tolaik rotaļlietas bija dārgas, un vecāki ar tām bērnus īpaši nelutināja. Mana vienīgā spēļu manta bija neliels brūna auduma lācītis, kas vietām «nomazgāts» tik ļoti, ka skaidas bira ārā.
Reizēm ar māti aizgājām uz rotaļlietu veikalu, kas atradās Katoļu ielā. Mans bērna skatiens ilgi kavējās pie greznajām lellēm, kas acis taisīja vaļā un ciet, un atkal vaļā. «Kaut man būtu šāda lelle!» klusa vēlēšanās iekrita manā sirdī. Un kādi lāči tur gozējās! Arī tos gribējās nodilušā vietā.
Pienāca dzimšanas diena, un es dāvanā saņēmu oranžu, pūkainu lācīti. Kā es to loloju, mīlēju un sargāju!
Svētdienu pēcpusdienās mani vecāki mēdza pastaigāties pa toreizējo tā saucamo «Brodveju» (Lielā iela posmā no kafejnīcas «Madara» līdz Driksas tiltam), un kādā pēcpusdienā viņi līdzi paņēma arī mani, protams, kopā ar jauno lācīti. Kādu brīdi staigāju, rotaļlietu piespiedusi pie krūtīm, bet, tads kā gadījās, kā ne, lācīša man rokās vairs nebija… Izstaigājām visu ielu, bet no mantiņas ne vēsts. Savā bērna prātā iedomājos, ka lācītis man pats nāks pakaļ, un visu laiku atskatījos. Par zaudējumu bērna sirds skuma vēl ilgi.
Biju nostrādājusi par skolotāju jau 30 gadu. Skolā notika manas 55 gadu jubilejas svinības. Ziedi, dāvanas – viss, kā jau jubilejās pienākas. Te pēkšņi redzu, ka pie manis nāk meitenes ar lielu lelli rokās. Acis tai zilas, veras vaļā un ciet, garas, brūnas matu cirtas. Ak, mans bērnu dienu sapnis! Tas piepildījās pēc 55 gadiem! Izstāstīju skolēniem, kāpēc esmu tik priecīga.
Vēl tagad, kad man jau 75, reizēm paveru skapja durvis, paraugos lelles zilajās acīs, un piedomāju, kā tas bija toreiz, kā tas ir tagad…
Liliana Šulmane, pensionēta skolotāja
