Zaļenieku pamatskolai – 130.
Tieši šodien Zaļeniekos ir lieli svētki – pamatskola svin dzimšanas dienu. Sirmā skola pastāvējusi cauri laikiem, iekārtām, pārdzīvojusi kara šausmas, pakājē glabājusi bojāgājušo karavīru pīšļus. Ne vienu dienu tā nav slēgta, kara laikā mētāta no vienas vietas uz otru, līdz beidzot atkal bijusi savā vietā. Šodien vecā skolas ēka jau pati ir vēsture, jo pirms septiņiem gadiem mācības no tās pārceltas uz Zaļenieku Izglītības centru, taču ļoti daudzi absolventi atmiņā to glabā ar dziļu piemiņu.2004. gadā, sākot mācības jaunajā ēkā, dzejniece Gunta Micāne skolai uzrakstīja veltījumu «Kastaņa bērni», kurā rosināja domāt par līdzību starp kastaņu bērniem un skolas bērniem. Apaļais adatainis kļuvis par skolas simbolu un rotā Zaļenieku skolēnu formas tērpus. Šogad Zaļenieku pamatskolā mācības sāka 139 bērni. Pedagogi un absolventi dalās atmiņās par aizgājušajiem laikiem un priecājas par šodienas skolu.«Skola bija mans lepnums»Ruta Karlsone, Zaļenieku pamatskolas direktore (1998. – 2004. gads) Uz Zaļenieku skolu mani uzaicināja toreizējā skolas direktore Valentīna Vjatere, un 1968. gadā sāku strādāt par mūzikas skolotāju. 1978. gadā tiku iecelta par mācību pārzini, tad neilgu laiciņu vadīju Zaļenieku bērnudārzu, bet 1998. gadā man piedāvāja uzņemties direktores pienākumus.Sākums nebija viegls, jo skolā cilvēku iemācīja strādāt. Valentīna Vjatere bija ļoti spēcīga personība, vadītāja ar stingru mugurkaulu. Mēs nevarējām būt pavirši, darbs bija jāizdara laikā, vienmēr ar ļoti lielu atbildību. Zaļeniekos tolaik strādāja ļoti lielas personības un spēcīgi pedagogi – Ausma Ādlere, Mirdza Neiberga, Helēna Gerca, Marija Giniborga, viņas bija mūsu izcilākās pērles. Kad sāku strādāt par mācību pārzini, mani aizrāva tas lielais radošums un enerģija, ko kopā panācām. Ar ļoti labiem rezultātiem piedalījāmies dažādās republikas izstādēs, skatēs. Tolaik tikām atzīti par labāko skolu Jelgavas rajonā. Skolai par teicamo darbu un aktivitātēm republikas mērogā tika piešķirta «Septiņgadu talcinieku zvaigzne», kas piestiprināta mirdzēja pie skolas parādes durvīm. Zaļenieku pamatskola bija pirmā rajonā, kas pārgāja mācīties uz mācību priekšmetu kabinetiem. Kopā ar Ozolnieku un Aizupes skolu daudzviet tikām prezentēti kā priekšzīmīgākie. Mums bija ļoti labi deju kolektīvi, kori. Atzīstu, ka biju stingra direktore, un bērni mani tādu arī atceras, bet šodien viņi par to saka paldies. Satiekoties smaida, sveicina, un skolotājam tas ir ļoti liels gandarījums.Protams, atmiņā palikuši arī bērnu nedarbi. Atceros, ka reiz pa ceļam uz mājām satiku divus zēnus, kas sev aiz muguras kaut ko slēpa, skatos – pusstops! Es to paņēmu un izlēju. Pirms pieciem gadiem skolas salidojumā puiši pienāca man klāt un kautrīgi atgādināja: «Jūs palikāt mums parādā…» Skaidrs, ka «parāds» būs jāatdod.Jau septiņus gadus skolai ir citas mājas. Ja skola tāda vecajā vietā paliktu, vai šodien Zaļeniekos maz tā būtu? Vai bērni uz turieni nāktu? Uz jauno skolu pedagogi un bērni aizgāja ar patiku – viss jauns, gaišs, skaists, tikai vairs ne manējais. Mana sirds piederēja vecajai skolai, tādēļ tūlīt pēc pārcelšanās uz jaunajām telpām uzrakstīju atlūgumu…» Tikai cilvēks klases priekšāElizabete Leite, Zaļenieku pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Manas darba gaitas šajā skolā sākās pirms 35 gadiem. Biju nobijusies ne pa jokam, jo ierados skolā, kur pirms manis strādāja ļoti gudra, prasīga, pašaizliedzīga skolotāja Ausma Ādlere. Tad nu man bija jāturas! Arī skolas direktore Valentīna Vjatere bija ne vien prasīga, bet arī gudra vadītāja. Zaļenieki rajonā allaž kaut ko sāka pirmie – ieviesa mācību kabinetu sistēmu, prasmīgi organizēja skolēnu vasaras darbu, par biešu ravēšanā nopelnīto izbraukājām vai visu bijušo PSRS. Man ir bijusi laime just arī krievu valodas skolotājas Marijas Giniborgas erudīciju, viņas lielo atdevi darbā, vēlēšanos uzturēt mūža izglītības prioritāti. Dabaszinību skolotāja Helēna Saukāne, matemātikas skolotāja Ida Giniborga – kolēģes, kuru dzīves sūtība bija pedagoga darbs. Varbūt arī tādēļ skolēniem apgalvoju, ka zināšanas ir vienīgais, kas zūd kopā ar mūsu fizisko eksistenci.Īpašu degsmi, dzīvesprieku skolā ienesa direktore Ruta Karlsone – cilvēks dzimis vadītājs!Skolotājs klases priekšā cilvēks vien ir. Reiz kāds absolvents man stāstīja, ka pirms krosa klases audzinātājs manījis, ka puika nav ēdis (tie bijuši pēckara gadi), un no kabatas izvilcis cukura graudiņu, lai kaut nedaudz zēnu stiprinātu.Jā, mūsu vecā skolas ēka 120 pastāvēšanas gados daudziem kļuva par bērnības un agrās jaunības simbolu. Diemžēl pašlaik tā ir neapskaužamā izskatā, sāpīgi raudzīties uz postu. Savulaik mēs visi tur ieguldījām ievērojamu darbu, lai izveidotu kamīna laukumu, rotaļu sektoru, pa laikam ziemā uzlējām pat divus slidošanas laukumus, paši gatavojām malku. Un kur vēl jaukās vietiņas, kur puskrēslā varēja paslēpties no acīgajiem skolotājiem! Pārejot uz jauno skolu, bērni par šādu «paslēpšanās» vietiņu trūkumu skuma visvairāk… Tomēr skolas iekārtošana pagasta centrā bija pārdomāts un uz nākotni vērsts solis. Jaunajā skolā jau esam pieraduši. Tā ir gaiša, silta, moderna, tur valda mākslas un mūzikas elpa. Par to rūpējas gan skolas direktore Ināra Eliņa, pedagogu kolektīvs, gan pulciņu vadītāji. Vēlos izteikt cerību, ka grūtie laiki reiz beigsies, bet skola pastāvēs vienmēr, jo izglītība nav vērtējama tikai latos vai to trūkumā.Bailēs no zobārsta Armands Ozollapa, 1974. gada absolvents, SIA «Zemgales Olimpiskais centrs» valdes loceklis Skolas laikā biju īsts rakaris. Visa klase bijām «ašā» un mūsu jauniņajai, tikko institūtu beigušajai audzinātājai Idai Giniborgai labs rūdījums, jo savaldīt mūs nenācās viegli. Vēl šodien ar šausmām atceros dienas, kad uz skolu brauca zobārsts un, citu pēc cita sēdinot baisajā krēslā, laboja zobus. Visiem bija ļoti bail. Vienreiz ar čomiem izdomājām, ka jāizsit elektrības korķi un pasākums tiks atcelts. Tā arī izdarījām – izskrūvējām korķus un aizlaidāmies. Protams, vēlāk mūs atmaskoja un dabūjām pamatīgu brāzienu, bet no zobārsta tajā dienā bija glābta visa skola.Atpakaļ skolāRudīte Cine, 1979. gada absolvente, Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centra brīvā laika organizatore Mācībās man neveicās ļoti labi, izņemot latviešu valodu, bet sabiedriskajā darbā vienmēr biju pirmrindniece. Skolas dzīve toreiz bija daudz aktīvāka nekā šodien – vācām zīles, makulatūru, kopām izmēģinājumu lauciņus, svarīgas bija ierindas skates, kuras es vienmēr komandēju, – labas lietas, kas ir zudušas. Kāds cilvēks veidosies un izaugs, liela nozīme ir kā vecākiem, tā skolotājiem. Mūsu klasei ļoti paveicās ar audzinātājām Helēnu Gercu un Elizabeti Leiti, kuras joprojām ļoti cienām un augstu vērtējam. Vēl 2008. gadā kopā ar viņām satikāmies klases salidojumā. Manas atmiņas saistās ar veco skolu – mājīgajām klasēm, malkas sprakšķēšanu krāsnīs, lieliem gaišiem logiem. Tagad Zaļenieku skolā, tikai jaunajā, 1. klasē iet mans jaunākais dēls, tādēļ var teikt – atkal esmu atgriezusies skolā, tikai mazliet citādā… Fakti1881. gada 2. novembrī iesvēta Zaļenieku pagastskolu.1937. gadā skolai uzceļ trešo stāvu un tā kļūst par sešklasīgo pamatskolu.1946. gadā skola pārtop par septiņgadīgo pamatskolu.1962. gadā tā sāk darboties kā astoņgadīgā.1989. gadā kļūst par deviņgadīgo.2004. gadā skolu pārceļ uz jaunu ēku pagasta centrā.2006. gadā pilnībā pabeidz jaunās skolas celtniecību.
