Viegli jau spriedelēt, kas ir vecāku un kas – bērnu pienākums, bet patiesā situācija var būt ļoti atšķirīga.
Viegli jau spriedelēt, kas ir vecāku un kas – bērnu pienākums, bet patiesā situācija var būt ļoti atšķirīga. Mamma vēlas ar bērniem pārrunāt lietas, kas saistītas ar dzimumatšķirībām un seksuālo dzīvi, bet jaunieši vecākus atstumj. Līdzīgi ir arī Zandas ģimenē – reizēm grūti panākt, lai meita un dēls viņu uzklausa.
Zanda, divu padsmitgadnieku mamma:
Uzskatu, ka ir normāli, ja vecāki ar saviem bērniem pārrunā dzimumu atšķirības un seksuālo dzīvi, bet mūsu ģimenē tas kaut kā nav sanācis. Ar meitu pat ir grūtāk nekā ar dēlu, jo viņa nemaz nevēlas klausīties manī. Savācu dažādus materiālus par zēnu iespējamajām problēmām pusaudžu vecumā un iedevu tos dēlam. Manā klātbūtnē viņš tos neizlasīja, bet esmu pārliecināta, ka vēlāk tas noteikti tika izdarīts.
Šķiet, ka to brīdi, kad vajadzēja ar viņiem runāt, esmu palaidusi garām. Tagad meitai jau ir četrpadsmit gadu, bet dēlam – sešpadsmit, un būtu muļķīgi sākt runāt par to, ko viņi no dažādiem citiem avotiem jau ir uzzinājuši. Manuprāt, šīs tēmas ģimenē jāpārrunā tad, kad bērniem ir nedaudz pāri vienpadsmit gadiem.
Pieļauju, ka manas atvases atklāti izrunājas ar vienaudžiem un arī skolā anatomijas stundās viņiem tiek sniegtas pietiekami plašas zināšanas. Piemēram, dēls nedēļā vismaz trīs reizes kopā ar meitenēm skrien uz kino – mēs taču zinām, ka ne jau tā filma viņu piesaista. Esmu pārliecināta, ka viņu zināšanas ir pietiekamas. Taču, ja radīsies kādi jautājumi, viņi nāks pie manis un es atbildēšu. Nav pareizi uzbāzties ar morāles lasījumiem tad, kad bērni tos nevēlas dzirdēt – viņiem var rasties riebums vispār turpināt sarunu. Ar bērniem uzturot draudzīgas attiecības un vēl ar humora palīdzību ir iespējams panākt uzticību – tad grūtā brīdī viņi nebaidīsies lūgt palīdzību.
