Mamma, tētis, es un brālis… Un vēl kāds. Cilvēks, kas, neviena neaicināts un nelūgts, ir ienācis starp mums.
Mamma, tētis, es un brālis… Un vēl kāds. Cilvēks, kas, neviena neaicināts un nelūgts, ir ienācis starp mums. Ģimenes saistības pārkāpt nebūtu tiesību nevienam, bet tās pārkāpuši daudzi.
Visos laikos un visās iekārtās ir pastāvējuši ārlaulības sakari, kas, lai arī ir nosodāmi, patiesībā ir neizbēgami, jo cik cilvēku, tik dzīvju. Vienmēr atradīsies ļaudis, kas paudīs, ka nav iespējams mūžu nodzīvot ar vienu partneri, ik palaikam neizmēģinot ko jaunu, kaut vai tikai tāpēc, lai pēc kārtējā eksperimenta pārliecinātos, ka neviens nav labāks par to pirmo.
Dzīves modelis sagrūst vienā mirklī
Veidojot ģimeni, ir skaidrs, ka mazāk laika iznāks veltīt sev, draugiem, draudzenēm. Bet ir arī apziņa, ka otrs cilvēks rūpēsies, lai jūs justos labi lai jums nemaz nebūtu vajadzība ik pēc minūtes zvanīt kolēģiem vai draugiem.
Kad rodas bērni, divi cilvēki mēģina aprast ar domu, ka līdzšinējo divu vietā jau esam trīs, četri…
Pamazām pienāk laiks, kad liekas, ka viss ir stabilizējies, kļuvis drošs, ka nekas vairs nevar radīt satricinājumus un sarežģījumus.
Ir izveidots dzīves modelis, kura rāmjos rit dzīve, līdz pēkšņi jūs uzzināt, ka otrs jūsu tuvais, mīļais cilvēks kopīgi radīto idilli ir apmainījis pret zagtiem, slapstīgiem mirkļiem ar kādu jaunāku, skaistāku, bagātāku, ietekmīgāku. Šajā brīdī jums ir tiesības izlemt, kā rīkoties, taču bērnam šādu tiesību nav. Viņam ir jāsamierinās ar vecāku lēmumu. Bērns ir tas, kas, noskatīdamies vecāku melīgajos smaidos, nespēj darīt nekā.
Tomēr ir arī situācijas, kad mamma vai tētis kļūst atkarīgs no nevainīgā bērna. Lūk, kāda jaunieša stāsts, kura māte, jau ilgāku laiku krāpj vīru viņa tēvu.
Solīdajā sievietē pazinu savu mammu
Mana mamma jau ilgāku laiku dzīvo dubultu dzīvi, turklāt ir pārliecināta, ka to neviens nezina. Viņa ir pārliecināta, ka pašas radīto gādīgās mātes un ideālās sievas tēlu neviens neapšauba, un patiesībā jau sabiedrībā tā arī ir. Man ir divas māsas, un vecākā no viņām zina par mammas dubulto dzīvi. Vairākkārt māsa ir teikusi, ka visu pastāstīs tētim, taču līdz šim nevienu izdevību nav izmantojusi, jo pēdējā brīdī apžēlojas viņa tomēr ir mūsu mamma.
Es nezinu, nespēju arī iedomāties, kādēļ mamma tā dara, taču acīmredzot tam ir kāds iemesls. Arī mēs ar māsu par mammas «romānu» neuzzinātu, ja reiz, pastaigājoties ar suni, nebūtu ievērojuši, kā kāds iemīlējies pārītis nespēj atvadīties. Sākumā aizkustinošie skati likās aizraujoši kam gan savureiz nepatīk noskatīties, kā kāds slepus bučojas? Taču tad… solīdajā sievietē pazinu savu mammu. Gribējās skriet viņai klāt un iesist pa seju, iekliegt sejā, ka viņa ir kā… ielene! Pēc mirkļa jau vēlējos ātrāk tikt prom, aizbēgt no mājām.
Gribu, lai mammai sāp tāpat kā man
Biju nolēmis atgriezties tikai tad, ja mamma pārtrauks savus sakarus. Taču tad nolēmu, ka sāpināšu viņu citādi. Gribēju, lai viņai sāp tāpat, kā sāpēja man un māsai, lai viņai sāp tā, kā sāpēs tētim, kad viņš uzzinās, un es zinu, ka uzzinās noteikti.
Sabiedrībā mūs uzskata par paraugģimeni nav nemaz tik bieži, ka trīs, nu jau drīzumā četru, bērnu ģimene tā kopā iet uz sarīkojumiem, brauc uz teātri un dodas tūrisma pārgājienos. Kaimiņu ģimenes uzskata mūs par pozitīviem varoņiem. Draugi ir teikuši, ka vēlētos dzīvot tādā ģimenē, kāda ir mūsējā.
Uz to bērnu nespēšu paskatīties
Tagad mana mamma ir stāvoklī. Esmu pārliecināts, ka no tā otra vīrieša. Skaidri zinu, ka nespēšu tam bērnam virsū skatīties. Iedomājoties, ka mamma «gulējusi» ar tēti tāpēc, lai varētu viņam iestāstīt, ka tas ir viņa bērns, man gribas kliegt.
Mani tracina, ka mājās mamma čubinās ap tēti, vāra mums visiem vakariņas, uzkopj māju, palīdz jaunākajai māsai mācībās it kā viss būtu labākajā kārtībā. Taču patiesībā viņa droši vien domā, kā ātrāk varētu ar ticamu iemeslu tikt ārā no mājas, lai taisnā ceļā dotos uz mīļākā gultu.
Man labāk patiktu, ja visi zinātu, kāda ģimenīte mēs esam. Tad vismaz izpaliktu melīgās rūpes un gādība, no kuras gribas kliegt.
Es jūtos pārāks par mammu
Nezinu, cik ilgi vēl izturēšu šo dubulto dzīvi. Es jūtos pārāks par mammu. Aizvien biežāk cenšos radīt viņai neērtas situācijas. Mani uzjautrina viņas saspringums, kad tiek uzdoti it kā nevainīgi jautājumi.
Reizēm, ēdot vakariņas, izmetu dažādus jautājumus, kā vecāki pavadījuši dienu. Īpaši piesienos mammas sacītajam. Bērniem raksturīgu joku veidā līdz sīkumam esmu iztaujājis mammu, kur, cikos un ar ko viņa bijusi. Viņa parasti visādi izlokās.
Šādos brīžos nesaprotu tēti, kas mammas izvairībā nesaskata nekā aizdomīga vai tiešām viņš viņai tik ļoti tic? Kāpēc viņš neredz acīm redzamo? Vai varbūt arī viņš izliekas?
Jāsaprot, ka par visu ir jāmaksā
Nezinu, cik ilgi viņai ir šādas attiecības ar to vīrieti, taču zinu, ka darīšu visu, lai viņa tās pārtrauktu mamma tā nedrīkst izturēties pret tēti. Nezinu, vai mūsu ģimene vispār vairs būs normāla. Viņai ir jārēķinās ar mums ar tēti, mani un māsām. Turklāt, ja viņai tik ļoti vajadzīgs tas vīrietis, kādēļ viņa nešķiras no tēta? Varbūt grib saglabāt savu imidžu, varbūt viņai ir vajadzīga tēta nopelnītā nauda?
Zinu, ja viņa aizietu, nepaietu ne pāris mēnešu, kad viņa «uz ceļiem» lūgtos, lai mēs ņemam viņu atpakaļ. Bet, ja mēs paņemtu, dzīve nekāds cukurs viņai nebūtu mēs ar māsu parūpētos, lai nebūtu. Manai mammai vajadzētu atgādināt, ka par visu ir jāmaksā agri vai vēlu jāmaksā.
Vienu stāstu katrs stāsta citādi
Šis ir dēla stāsts. Mātes stāsts noteikti ir citādāks. Savs ir arī tēvam un slepus mīlētajam vīrietim. Aicinām jūs rakstīt redakcijai un pastāstīt, kā jūs esat jutušies līdzīgā situācijā. Neminiet vārdus, bet palīdziet cits citam ar padomu.
