Nereti rodas situācijas, kad pieaugušie bērni un viņu vecāki aizvainojuma, nespēka, fizisku, garīgu saslimšanu un citu faktoru dēļ nespēj atrisināt savstarpējās attiecības; pašvaldību sociālie dienesti gatavi palīdzēt.
«Avīzē lasīju par Līvbērzes pensionāru paverdzinātājiem, bet man iet vēl trakāk – mani terorizē pašas meita un znots. Viņi man izkrāpa visu mājas pārdošanas naudu, tur pusbadā un neved pie ārsta!» satraukti stāsta 88 gadus vecā Māra (vārds mainīts) no Jelgavas kaimiņu novada.
Reiz bijusi liela, saticīga ģimene
Pensionāri, kura nesen pārcietusi ceļu operāciju un tāpēc pārvietojas ar grūtībām, «Ziņas» satiek ciematā prāvas un iekoptas privātmājas palīgēkā. Tur ierīkota virtuvīte ar malkas plīti, izbūvēta tualete. Istaba ir gana plaša, gaiša un mājīgi iekārtota, taču uzreiz ir skaidrs, ka nav paredzēta dzīvošanai ziemā.
«Vienā ziņā biju laimīga, ka nav jādzīvo ar meitu, bet te taču nav iespējas palikt – auksti, ziemā viss aizsalst, malka jāskalda, ūdens jānes. Turklāt vēl tās drausmīgās āderes! Gulēt nevar, sāp galva,» ar asarām acīs sūdzas Māra, liekot uzdot jautājumu, kas viņu novedis līdz šādai situācijai un kāda iespējama palīdzība.
Sirmgalve stāsta, ka viņas ģimene, kurai pieder dēls un meita ar savām otrajām pusēm, četri mazbērni un jau trīs mazmazbērni, savulaik dzīvojusi saticīgi – braukuši cits pie cita ciemos, palīdzējuši darbos un kopā svinējuši svētkus (par to liecina arī sirsnīgās fotogrāfijas albumā). «Lielais naids» sācies 2006. gadā, kad meita Lauma ar znotu izdomājuši pārdot viņas savulaik privatizētās lauku mājas.
«Dzīvojām tur kopā ar vecīti. Iztaisīju remontu, ierīkoju tualeti, sataisīju pirti, bija sava saimniecība. Kad 1998. gadā paliku viena, dzīvot laukos kļuva grūtāk. Tad vēl iegūlos slimnīcā. Te meita zvana, ka likšot sludinājumu par mājas pārdošanu. Sāku raudāt – kur tad es dzīvošu?! Meita pierunāja: «Mammu, ko tu tur laukos viena mocīsies. Nopirksim kopā māju. Ja nepatiks, iegādāsimies tev atsevišķu dzīvesvietu.» Man jau tajā laikā sāpēja celis, slimoju ar augstu spiedienu un sirds mazspēju. Nospriedu: die’s ar viņu – kārtojiet to pārdošanu! Mani veda parakstīt visādus papīrus. Nelasīju – mani bērni taču!» tā laika notikumus savā atmiņā restaurē Māra.Domā vērsties tiesā
Kad mammas lauku īpašums par 45 tūkstošiem latu, kā arī meitas dzīvoklis pārdots un, paņemot klāt kredītu, nopirkta plaša jaunā māja ar ūdensvadu un kanalizāciju ciemata centrā, izrādījās, ka Mārai jaunā situācija nemaz nepatīk. «Sēdēju un raudāju. Laukos man bija trīs istabas, liela virtuve. Sausa, silta koka māja. Te man iedeva mazu istabiņu. Kur es te dzīvošu? Kur ēst taisīšu? Gan jau kaut kā iztikšot! Taču naids izcēlās, kad sāku prasīt par mājas pārdošanas naudu. Tā visa tika pārskaitīta uz meitas kontu. Es biju nolēmusi to sadalīt – pa 15 tūkstošiem latu meitai, dēlam un man. Taču man lika skaidri saprast, ka neko nedabūšu! Iesniedzu sūdzību policijā, bet man to atmeta atpakaļ, jo neesot pamata. Meita palikusi tik nikna uz mani, ka kliedz par katru mazāko nieku. Znots apsaukā, lamā, terorizē, lai lasoties ārā no viņa mājas. Pretīgi iet uz lielo māju, jo ziemā nevaru šeit gulēt. Man atļāva tur palikt tikai pa nakti. Esmu pilnīgi sabrukusi. Tas ir ārprāts dzīvot šajā stresā,» ar asarām acīs teic sirmgalve, atklājot dažādus «briesmu stāstus», kā meita ar znotu centušies «tikt no viņas vaļā». Piemēram, kā nav veduši mammu laikus pie ārsta, nepiegādājuši pārtiku, zaguši kartupeļus un burkānus, bojājuši elektrības vadus un sarīdījuši pret Māru viņas mazbērnus un mazmazbērnus. «Kad vairs netieku galā, saucu pašvaldības policiju. Kaut dabūtu kur istabiņu un tiktu no šejienes projām!» izmisīgi vēlas sirmā kundze, piebilstot, ka nav atmetusi domu vērsties pret meitu tiesā, lai piedzītu neatdoto mājas pārdošanas naudu. Sirmā kundze, sūdzoties, ka meitas ģimene pietiekami negādā, tāpat vērsusies vietējā pašvaldībā, taču, izvērtējot visus apstākļus, palīdzība atteikta.
Neiespējami izdabāt
«Mamma mūs visus ar savām sazvērestības teorijām un izdomājumiem ir pamatīgi nomocījusi. Viņai jau pirms desmit gadiem konstatēja psihisku saslimšanu, kas ar gadiem tikai pieņemas spēkā. Mammai viss ir slikti, un viņa visā saskata vēršanos pret viņu. Sociālā dienesta darbinieki, kuri mūs apmeklēja, ieteica vērsties pie psihiatra, bet es nespēju savu mammu ielikt psihiatriskajā slimnīcā,» izmisums pārņēmis arī Laumu, viņas vīru, meitas un mazmeitas, jo ar vecvecmāmiņu vairs neesot iespējams mierīgi komunicēt.
Arī Māras versija par lauku īpašumu un naudu esot izdomājums. Tā bijusi mammas ierosme pārdot gan savas mājas, gan meitas dzīvokli, lai turpmāk dzīvotu un ērtākos apstākļos saimniekotu visi kopā. Turklāt Lauma apgalvo, ka atdevusi mammai 15 tūkstošus latu, bet nu viņa prasa vēl tikpat. «Nezinu, ko viņa ar šo naudu izdarīja, bet zinu, ka mammai joprojām ir līdzekļi, jo viņa nevarētu ar savu 240 eiro pensiju noalgot juristu par vairāk nekā 800 eiro, lai vērstos pret mums,» viņa ar nožēlu teic. Iespējams, nauda aizgājusi laikā, kad 2008. gadā Māra iepazinusies un dzīvojusi kopā ar kādu kungu no Rīgas, kuram bijusi arī vasarnīca un lepns auto (kā redzams fotogrāfijās). Taču pirms diviem gadiem neoficiālais dzīves draugs devies mūžībā, un par pārējo «vēsture klusē».
Kļūstot arī aizvien grūtāk izdabāt mammai elementārās lietās. «Nedomājiet, ka viņa lietos veikalā pirktu pienu un olas. Visam jābūt no laukiem. Maize arī neder šāda tāda – vajag dārgo burkānmaizi,» raksturo Lauma, piebilstot, ka mamma regulāri tiek vesta gan pie ārstiem, gan uz veikalu, ko varot apstiprināt daudzi liecinieki. Savukārt palīgēka, kur patlaban mitinās Māra, esot iekārtota tikai tāpēc, ka mamma to ir pieprasījusi, bet tā paredzēta dzīvošanai vienīgi vasarā. Pārējam laikam viņai ir labiekārtota istabiņa lielajā mājā, kas mammu kārtējo reizi neapmierinot. «Nervi brīžam vairs galīgi netur, bet nezinām, kā to atrisināt. Tuvākajā laikā tiksimies ar mammas ģimenes ārstu un runāsim, ko darīt,» emocionāli nogurusi ir Lauma.
Kauns atzīties, ka nespēj nomazgāt logus
Problēmsituācijās, kad pieaugušie bērni un viņu vecāki nespēj atrisināt savstarpējās attiecības, nācies iejaukties arī Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes (JSLP) darbiniekiem. Sociālās un medicīniskās aprūpes centra vadītāja Larisa Ronzina atzīst, ka šādu gadījumu nav daudz.
«Lai iejauktos kādā situācijā, nepieciešama pilnīga informācija no paša cilvēka, piemēram, iesniegums vai tālruņa zvans. Ja klients to lūdz, sociālais darbinieks ir gatavs iesaistīties konfliktsituācijas risināšanā. Nākas skaidrot tuviniekiem viņu pienākumus, kādu atbildību konkrētās situācijās paredz normatīvie akti – cenšamies rast variantus. Konflikta veiksmīgam atrisinājumam tiek piesaistīta arī psihologa palīdzība un citi speciālisti,» stāsta L.Ronzina.
Arī Jelgavas novada Sociālā dienesta speciālisti ir gatavi iesaistīties problēmu atšķetināšanā. Pirmais solis ģimenēm, kurām jāgādā par saviem senioriem, ir atnākt uz konsultāciju un visu izrunāt, atzīst novada Sociālā dienesta vadītājas vietniece Linda Ozola. «Ir gadījumi, kad pastāv aizdomas par garīgām saslimšanām, kad noteikti mudinām konsultēties ar speciālistiem. Taču ar to jārēķinās, ka vecumam bieži vien līdzi nāk fiziskas un arī garīgas saslimšanas. Citreiz tā pat nav slimība, bet trauksme un neapmierinātība par savu nespēju. Vecais cilvēks nespēj samierināties ar tagadējo situāciju, un tas rada konfliktus ar tuviniekiem,» raksturo L.Ozola, piebilstot, ka šīs vecuma īpatnības būtiski izprast arī radiniekiem. Sarunās noskaidrojies, ka senioriem bieži ir kauns atzīties saviem bērniem, ka viņi, piemēram, vairs nespēj nomazgāt logus, un lūgt palīdzību ir ļoti grūti. Tāpēc viņi dusmojas.
Neapmierinātību bieži vien uzvāra tas, ka vecais cilvēks visu dienu mājās ir viens, piebilst novada Sociālā dienesta Sociālā darba nodaļas vadītāja Marita Prohorova. «Viņam vajag uzmanību. To pietiekami nesaņemot, cilvēks zvana mums, pašvaldības policijai un citām iestādēm, bet tuviniekiem vajadzētu vienkārši regulāri parunāties ar senioru. Citādi viņam prātā var rasties savi dialogi, fantāzijas un pat sazvērestības teorijas,» min Marita.
Zāles var arī nepalīdzēt
Šajā darbā (mācot tuviniekiem izprast vecuma īpatnības) lielu ieguldījumu dod arī Latvijas Samariešu apvienība, ar kuru Jelgavas novada pašvaldība noslēgusi līgumu par mājas aprūpes pakalpojuma sniegšanu. Patlaban to saņem 38 vecie Jelgavas novada iedzīvotāji, kuri netiek galā ar mājas soli, sevis aprūpi, iepirkšanos, nokļūšanu pie ārsta un citiem dzīves uzdevumiem. Tāpat samarieši meklē iespējas aizvest savus aprūpējamos uz dažādiem kultūras pasākumiem, kas uzlabo senioru dzīves kvalitāti. Tomēr ar nelieliem izņēmumiem, piemēram, ja pieaugušais bērns ir invalīds vai ir nesasniedzams saziņai ārzemēs, šis pakalpojums ir pieejams tikai vecajiem un vientuļajiem novada iedzīvotājiem. Pārējie par palīdzības iespējām aicināti interesēties Sociālajā dienestā.
Sniedzot atbalstu radiniekiem un strādājot ar problēmsituāciju, bieži izdodas to arī atrisināt. Taču ir gadījumi, kad trauksmes mazināšanai neder ne medikamenti, ne vecuma īpatnību izprašana. «Ja trauksme ir pašās pa dzīvi nesakārtotajās attiecībās, tās parādīsies arī ar visām zālītēm,» vērš uzmanību L.Ozola. Tomēr Jelgavas novada Sociālais dienests ir gatavs iesaistīties arī šādu kamolu šķetināšanā. Psihologa vai mediācijas pakalpojuma dienestā patlaban nav, taču, ja būtu pieprasījums, to varētu nodrošināt. Galvenais nosacījums – abām pusēm būt ieinteresētām atrisinājumā.
Piedāvā mediāciju un psihoterapeita pakalpojumus
Sarmīte Strode, Ozolnieku novada Sociālā dienesta vadītāja
Saņemot informāciju par nepieciešamību palīdzēt senioriem, kuriem ir bērni, kas savus vecākus neatbalsta, tiek meklēti risinājumi. Sociālais dienests izvērtē katru gadījumu un izskata iespēju sniegt palīdzību atbilstoši spēkā esošajiem saistošajiem noteikumiem. Dienests var iesaistīties arī pieaugušo bērnu un viņu vecāku nesaskaņu risināšanā, bet tikai tad, ja kāds no ģimenes locekļiem izrāda iniciatīvu konfliktu atrisināt miermīlīgā ceļā. Šādos gadījumos tiek piedāvāta bezmaksas mediācija ģimenes strīdos, kā arī nepieciešamības gadījumā iesaistītās personas var saņemt psihoterapeita pakalpojumus.
Bērnu esamība nav faktors, lai atteiktu sociālo palīdzību
Larisa Ronzina, JSLP Sociālās un medicīniskās aprūpes centra vadītāja
Jelgavas iedzīvotājiem, kuri vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ nevar saviem spēkiem nodrošināt pašaprūpi un ikdienas mājas darbus, JSLP piedāvā vairākus pakalpojuma veidus. Piemēram, aprūpi mājās, ilgstošu, kā arī īslaicīgu sociālo aprūpi institūcijās un pakalpojumu «Drošības poga».
Lai saņemtu kādu no minētajiem pakalpojumiem, klientam jāvēršas ar iesniegumu JSLP Sociālās un medicīniskās aprūpes centrā, kur katrs gadījums tiek izskatīts. Sociālais darbinieks novērtē personas individuālās vajadzības un resursus – arī tajos gadījumos, kad seniori dzīvo kopā ar bērniem vai mazbērniem. Visi pakalpojumi gan ir maksas (izņemot klientiem, kam piešķirts trūcīgas personas statuss). Situācijās, kad tiek pieprasīta īslaicīga vai ilgstoša sociālā aprūpe institūcijā, tāpat tiek vērtēts, vai pieprasītājam ir likumīgie apgādnieki, un izskatīta arī viņu maksātspēja, jo šādos gadījumos maksa par pakalpojumu ir augstāka. Bieži vien veco cilvēku bērni vai mazbērni strādā, un viņiem nav laika aprūpēt tuvinieku, bet viņi ir gatavi maksāt par pakalpojumu.
Katrs gadījums tiek rūpīgi pārrunāts, meklējot visām pusēm pieņemamāko risinājumu, lai palīdzība netiktu atteikta. Tā 2016. gadā aprūpe mājās nodrošināta 234 jelgavniekiem, tajā skaitā arī cilvēkiem ar apgādniekiem, protams, izvērtējot katru situāciju un iemeslus, kāpēc potenciālo klientu nevar aprūpēt tuvinieks.
No 2017. gada 9. februāra, pamatojoties uz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu, piešķirot ilgstošas vai īslaicīgas sociālās aprūpes pakalpojumu institūcijā, vairs netiek vērtēta pakalpojuma saņēmēja mazbērnu maksātspēja.
Kopumā 2016. gadā JSLP Sociālās un medicīniskās aprūpes centra piešķirtos pakalpojumus – īslaicīgu vai ilgstošu sociālo aprūpi institūcijās un aprūpi mājās – saņēmuši ap 600 jelgavnieku.
