Francijas prezidents Žaks Širaks Eiropas Savienības ārkārtas sammita noslēgumā Briselē būtībā skaļi vārdos paudis to, par ko «kaut kur dziļi sevī» šaubījās arī daudzi mūsu valsts iedzīvotāji.
Francijas prezidents Žaks Širaks Eiropas Savienības ārkārtas sammita noslēgumā Briselē būtībā skaļi vārdos paudis to, par ko «kaut kur dziļi sevī» šaubījās arī daudzi mūsu valsts iedzīvotāji. Viņa doma īsumā ir šāda: ja reiz kandidātvalstis, vēl degunu neapsildījušas ES, uz kuru tiecas, «atļaujas» izteikt paziņojumus, kas nav apspriesti ar Eiropas «patroniem», turklāt ir pretrunā ar pašas ES viedokli (kura līdz aizvakardienai faktiski nemaz nebija), tad esot jāapdomā, vai maz šādas valstis uzņemamas par partneriem aliansē. Iespējams, neapvaldītu dusmu, iespējams, kāda cita, «tālāka tēmējuma» vadīts, viņš citu ES kandidātvalstu starpā arī Latviju apveltīja ar apzīmējumu «infantila». Šāds vārds patiešām izskanēja no Širaka kunga lūpām, taču ne gluži tāda lamuvārda formā, kā to lietojam mēs – franču valodā tas nozīmē tikai «bērnišķīgumu». Par šādu apzīmējumu Latvijai apvainoties nevajadzētu, jo salīdzinājumā ar citām Eiropas «večiņām» tiešām esam gana jauna valsts.
Ja iedziļinās Francijas prezidenta pārmetumu būtībā, tad aiz tiem lielā mērā saklausāms aizvainojums par to, ka pašas oficiālās Francijas nostāja attiecībā uz Irākas konflikta atrisinājumu piedzīvojusi pamatīgu kritiku.
Francijas kategoriskā nostāja pret ASV piedāvāto konflikta noregulējuma variantu tiešām var šķist lielā pretrunā ar Baltijas valstu (to skaitā Latvijas) pausto atbalstu ASV. Taču vienīgi – šķist. Turklāt nekādā gadījumā viedokļu atšķirība šajā vai citos jautājumos nedrīkst tikt uzskatīta kā šo viedokļu konfrontācija. Būtībā tas jau arī tika pausts desmit Austrumeiropas valstu paziņojumā pirms pāris nedēļām: mērķis ir skaidrs kā bērna asara – nepieļaut globālu katastrofu. Tāpēc nav vietā runas par kaut kāda «izdevīguma» meklēšanu, kaut kādām spekulācijām, ko pagaidām vēl ES neietilpstošās valstis piekoptu, lai izsistu kaut kādas dividendes nākotnē.
Būtībā Širaka kunga izteikumi ir pat absurdi. Viņš pārmet ES kandidātvalstīm to, ka tās, klauvēdamas pie vienām durvīm, dodas pa citām. Te vietā atgādināt, ka ES prezidējošā valsts Grieķija bija piedāvājusi Irākas problēmas risinājuma meklēšanā iesaistīt arī kandidātvalstis, un tieši Francija bija tā, kas šo ierosinājumu noraidīja. Tātad vēl netikām atzīti par gana «pieaugušiem», lai līdz ar ES «vecīšiem» piedalītos planētas likteņa lemšanā kaut vai kā novērotāji. Taču tas nenozīmē, ka Latvijai vai kādai citai kandidātvalstij nav vai vismaz nevarētu būt šajā jautājumā savs viedoklis. Un tas arī tika pausts «štatiem», kas to uztvēra atzinīgi un ar sapratni tieši tādā mērā, kas nebūt nenozīmē Latvijas (un pārējo deviņu Austrumeiropas valstu) gatavību tūdaļ pat seglot kara zirgus.
Tostarp arī attieksme pašā ES beidzot ir konkretizējusies. Tā tika formulēta pieminētajā sammitā Briselē. Francijas sākotnēji vienīgā domubiedre Vācija ar kanclera Gerharda Šrēdera muti pauda: lai gan tā sauktās Viļņas grupas vēstule nav ES vēsturē tas spožākais brīdis, taču nu tā ir jau pagātne. ES valstis Briselē pieņēma kopīgu paziņojumu par Irākas krīzi, un tajā ir teikts, ka spēks pret Irāku lietojams tikai ļaunākajā gadījumā, tomēr Bagdādei ir pilnīgi un nekavējoties jāsadarbojas ar Apvienoto Nāciju Organizāciju. Karš nav nenovēršams, un tas var būt risinājums tikai galējas nepieciešamības, visļaunākajā gadījumā. Un tikai Irākas režīma ziņā tagad esot samilzušā kara liktenis.
Principā tas ir tas pats, ko savā paziņojumā bija paudušas arī «Viļņas desmitnieka» valstis, tāpēc ar mierīgu sirdsapziņu ES sammita laikā visas kandidātvalstis arī parakstīja deklarāciju, kuras pēdējā pantā pauda atbalstu ES politikai. Tā ka Briselē panākts kompromiss, kas likvidē izveidojušos plaisu starp ASV un Veco pasauli, tas lielā mērā apliecina mūsu valsts ārpolitikas tribūnu tālredzību. Tas – pirmkārt. Otrkārt, beidzamo nedēļu, bet it īpaši otrdienas vakarā, Francijas prezidenta paustie izteikumi vēlreiz demonstrē pamatīgas pretrunas pašā ES.
Tomēr visa minētā kontekstā kaut kur pietiekami vualēti un diplomātiski, tomēr pietiekami oficiālās aprindās sākusi virmot ES neuzticēšanās jaunajām kandidātvalstīm. Iespējams, tas var kļūt par kārtējo argumentu mūsu valsts «eiroskeptiķiem». Bet, kas zina, varbūt tieši otrādi – pārliecināt viņus, ka arī «tur, Briselē», nesēž pašpārliecināti pārcilvēki; ka arī ES pēc zināmas piepūles un laika ir pārliecināma ar loģiskiem apsvērumiem un galu galā saplūšana ar Veco pasauli pēc šīsnedēļas precedenta var kļūt par pilnvērtīgu partneru apvienošanos. Katrā ziņā Latvija ar savu «demaršu» ir apliecinājusi, ka globāl ajā politikā ir nobriedusi un nebūt ne «bērnišķīga».
