Mīlestības pret bērnu nekad nevar būt par daudz. Bet varbūt tomēr var?
Mīlestības pret bērnu nekad nevar būt par daudz. Bet varbūt tomēr var? It īpaši, ja māmiņa zaudē veselo saprātu un, skaidri apzinādamās, ko bērns drīkst un ko ne, atļauj viņam pilnīgi visu.
Audzinot savus bērnus, vienmēr paturu prātā, ka ar mani kopā viņi ir tikai nelielu savas dzīves daļu, ka es viņus tikai pagaidām varu vadīt un pašlaik mans galvenais uzdevums ir atvieglot viņiem to dzīves posmu, kad pašiem vajadzēs uzsākt savu dzīvi.
Tas nozīmē, ka tad, kad pietrūks manas visuredzošās acs un būs jātiek galā patstāvīgi, viņiem nebūs problēmu izšķirt labu un ļaunu, viņi skaidri zinās, ko grib sasniegt un kā to izdarīt.
Es cenšos savos bērnos ieaudzināt cieņu vispirms pati pret sevi, viņu tēvu un vecvecākiem. Tad arī atkrīt mūžīgās problēmas ar «klausīšanu», jo, ja bērns tevi ciena, viņam neienāk prātā, ka tava prasība varētu tikt apstrīdēta.
Turklāt ir jābūt konsekventam savās prasībās un jāprot tās saprotošā tonī pamatot. Varbūt vajadzētu pašam izšķirt, kas ir svarīgs, un sīkumos tik tiešām nestrīdēties ar bērnu.
Bet tai pašā laikā ir daudzas lietas, kurās nedrīkst piekāpties. Tā bērnam izstrādājas vērtību kritēriji, un līdz ar to mēs atvieglojam viņam dzīvi viņš zina, kas ir labi un kas ir slikti, viņš zina, ko mēs no viņa gaidām. Bērns vienmēr grib būt labs, tikai pārsvarā gadījumu viņš nezina, kā tāds būt.
