Nedēļas nogalē abi ar vīru esam aizbraukuši pie bērniem un mazbērniem – palaist viņus brīvsolī no mājas darbiem un pie reizes pieskatīt māju un suni.
Nedēļas nogalē abi ar vīru esam aizbraukuši pie bērniem un mazbērniem – palaist viņus brīvsolī no mājas darbiem un pie reizes pieskatīt māju un suni. Privātmājā pavasarī netrūkst kur roku pielikt. Paravējam, pagrābjam, parušinām, kādu izmazgātu veļas gabalu saulītē izžaujam. Arī istabās darāmo var atrast. Kad svētdienas vakarā ceļotāji pārrodas, viņus sagaida mūsu smaidošās sejas un kūpoša viņu mīļā biešu zupa galdā. Mums tiek daudzas bučas un pa kādai dāvaniņai. Tā tas iegājies gadiem, un mēs savu laiku arvien plānojam atbilstoši bērnu vajadzībām.
Līdzīgi dzīve rit pie kaimiņiem. Tik tā starpība, ka šajā mājā brīvdienās uzturas vīramāte ar vīratēvu – septiņdesmitgadnieki –, un viņiem uzraugāmi divi suņi un kaķis. Mājas blakus, vien žogs starpā, lai suņi nešiverē pa cita platību. Pa laikam sasaucamies, pārspriežam darāmo, aprunājam citu kaimiņu dzīvi – kā jau tas nelielā miestiņā pieņemts.
Vienā dienā, kad kaimiņi jau pārradušies, skatos – vecā kundze stāv siltumnīcas galā un raud. Nav jau smuki līst otram sirdī, taču skats ir tik skumjš, ka nespēju neapvaicāties par bēdu iemeslu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka no mājas neviens pēc viņas nelūko. Neliegšos – pēc vecās kundzes stāstītā man sirds sarāvās čokurā. Un es prātoju, kā mums visiem līdz šim izdevies prātīgi nostaigāt pa kalna kori, nekrītot ne uz vienu, ne otru pusi un nejaušot tik iespējamu nelaimi.
Vaina izrādījās naudā. Prombraucot kaimiņi vecīšiem arvien atstājot naudu tēriņam – suņiem ēdamais jāpērk, kaķim, arī pašiem kādam kārumam. Tās arvien pieticis un pāri palicis. Kā tas bijis, kā ne, bet šajā reizē parastajā vietā uz palodzes atstātā naudiņa kā kustin izkususi. Ne kur tālu braukuši, ne ko dārgu pirkuši. Nu iztērējusies. Viņi gan ar’ par grēku to nav skaitījuši… Kad bērni pārradušies, vedekla uz palodzes tā kā kaut ko meklējusi. «Kur tad nauda?» viņa cilājusi papīrus. Vīramāte tā pa jokam raustījusi plecus, sak, nudien neatceros, kur likām. Juzdams, ka situācija nemaz nav joks, tēvs minējis alus pagrabiņu, kur iegājuši, vēl lašumaizi, ko apēduši. «Nu labi, un kur vēl?» tā vedekla. «Auglīšus pirkām,» nu jau pavisam nopietni arī vecā kundze mēģinājusi atcerēties, kas vēl somā nests uz māju. Rokas sākušas trīcēt, asaras birt. Kur tu tādā prātā vairs iedomāsi, kas pašas, kas suņu vēderam ticis. «Es stāvēju vedeklas priekšā. Kā tāda rīma, kā zagle. Un neviens, pat ne dēls, ne mazdēli viņu neapturēja… Nu kam man tos banānus vajadzēja pirkt!» sirmā kundze ne vairs raudāja, bet izkliedza savu izmisumu.
Savilkās mākoņi, un sāka pilināt lietus. Jāiet vien bija mājā.
