Sestdien, 15. novembrī, saucot savējos uz salidojumu, Šķibes pamatskola svin 125 gadu jubileju.
«Šī ir viena no Dobeles draudzes labākajām skolām, jo tā ir ar savām klases, tā arī ēdamām un guļamām istabām it labi un ērti iekārtota. Skolu pa ziemu apmeklē līdz 70 bērnu, pēdējos gados pa lielākai daļai meitenes. Skolas uzturai pagasts upurē apmēram 500 rbļ. ik gadus; arī priekš skolas bibliotēkas dibināšanas pagasts devis 12 rbļ. Pie skolas pagasts cēlis arī it krietnu augļu dārzu, lai te bērnus pamācītu augļu koku tapšanā. Pašā sākumā pagasts te iestādījis 40 augļu kociņus; vēlāk arī vietējais skolotājs A.Grauzes kungs uz sava rēķinuma stādījis citus kociņus, tā ka šinī skolas dārzā tagad atrodas līdz 80 augļu kociņu,» 1898. gadā «Latviešu Avīzes» raksta par Šķibes pamatskolu, kas tobrīd atzīmē savu desmit gadu pastāvēšanu.
Nepiepildīts sapnis par apaļām klasēm
Kopš tās dienas Latvijas, Glūdas pagasta un pašas skolas vēsturē, kopā savelkot 125 gadus, pārdzīvoti neskaitāmi notikumi un pārmaiņu vētras. 1905. gada revolūcija, kad saskaņā ar jaunās programmas prasībām mācības visos priekšmetos notiek dzimtajā valodā. Obligātā bezmaksas izglītība visiem bērniem līdz 16 gadu vecumam, nodibinot Latvijas Republiku. Skolas, kura saimnieko 17 hektāros zemes, ēkas pārbūve 1935. gadā. Valsts šķiršana no baznīcas, oktobrēnu un pionieru laiki līdz ar PSRS karaspēka ienākšanu 1940. gadā. Mācības divās plūsmās, kas ilgst līdz pat pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem. Latvijā pirmā kolhoza «Nākotne», kas sasniedza miljonāra statusu, ziedu laiki ar sapni par plašu skolu, kurā, iespējams, būtu netipiski apaļas klases un skolēni paralēli apgūtu dažādas profesijas, par ko patlaban skumji stāsta nojaukšanai paredzētais jaunbūves grausts. Pārcelšanās uz namu, kur zem viena jumta draudzīgi mājo pagasta pārvalde, kultūras nams, ģimenes ārsti un Jelgavas novada Neklātienes vidusskolas Šķibes konsultāciju punkts, atstājot mazo, mīļo skoliņu novada Mūzikas un mākslas skolas audzēkņu ziņā. Taču galvenais – tūkstošiem skolēnu, kas Šķibes skolu saukuši par savu, te mācījušies, mīlējuši un likuši pamatu lielajai dzīvei. Daudzi – lai atgrieztos!
Piemēram, patlaban Šķibes pamatskolā, kur direktores Sandras Pluģes vadībā zinības trīs piedāvātajās izglītības programmās apgūst 132 audzēkņi (tostarp septiņi bērni ar mācīšanās un seši ar garīgās attīstības traucējumiem), jau ilgus gadus strādā vesels pulciņš absolventu. Viņu vidū ir bibliotekāre Inese Pokule, kura strādā arī ar bērniem ar īpašām vajadzībām (39 darba gadi), ģeogrāfijas un dabaszinību skolotāja Olga Rožko (35), latviešu valodas un literatūras skolotāja Guna Lukstiņa (33), krievu valodas pasniedzējas Elvīras Spičkas (38) pirmās audzināmās klases absolvente Marianna Smetaņina (25) un citi.
Vismīļākie palaidņi
Visvairāk gadu (ar nelielu pauzīti) Šķibes pamatskolai atdevusi matemātikas skolotāja Maija Mirdza Neļķe, kura patlaban audzina savu četrpadsmito klasi.
«Atnācu šeit 1964. gada 1. janvārī un nevienu brīdi neesmu to nožēlojusi. Atceros savu pirmo stundu, kad direktors ieveda 8. klasē un sacīja: «Te būs jūsu skolotāja, klases audzinātāja un draudzene!» Viens puisis mani noskatīja no galvas līdz kājām un teica: «Draudzene, jā, bet audzinātāja?!» Biju sīka un maza. Taču Šķibes skolā pavadīti ļoti skaisti gadi, un nemaz nevar pateikt, kuri bijuši labākie. Izauguši gan skolotāji, gan ārsti, gan vienkārši labi darba darītāji. Kad satiekamies salidojumos, daudzi saka – skolotāj, es taupu jūsu klades, lai varētu pamācīt savus bērnus, ja viņi nesaprot matemātiku! Taču vismīļākie laikam bijuši palaidņi. Tieši viņi parasti pēc tam nāk, atzīstas mīlestībā un pateicas skolotājam,» priecājas ilggadējā pedagoģe.
Lai gan nostrādātie gadi ļautu, skolotāja Maija Mirdza Neļķe pat nedomā par iespēju atstāt skolu, kur šajā informācijas laikmetā aizvien ātrāk, dedzinot nervus, «vārās» dzīve. «Spēku un enerģiju palikt un turpināt mācīt man dod paši skolēni. Protams, ir nogurums, bet patīkams. Ir, ko mājās pārdomāt, kas noticis šodien un pie kā jāķeras klāt rīt. Ar smaidu uz priekšu! Stingrību gan arī vajag, bet ne ar ļaunu. Ja teiksi ko skaļāku, arī pretī būs skaļi. Mūžā jau visi ceļi izmēģināti,» savu spēka formulu atklāj pieredzējusī pedagoģe.
Vaļējā mašīnā nebija slikti
Savukārt skolotājām, kas arī pašas sēdējušas Šķibes pamatskolas solos, spilgtāko iespaidu sarakstā ir braucieni uz teātra izrādēm un operu, pionieru nometne «Arteks», draudzība ar armijas pilsētiņu, iespēja pasēdēt tankos, aizraujošās kara spēles un stingrās ierindas skates, vēlākos gados arī sporta dejas un «Nākotnes cerība» ievērojamā Aigara Svara vadībā, kas daudziem pavēra ceļu uz Eiropu. Taču jo īpaši interesantas bijušas ekskursijas, kas nopelnītas par darbu kolhozā. «Ko tikai nedarījām – vācām bietes un kartupeļus, ravējām kāpostus, lasījām aronijas un ābolus. Par to varējām tikt uz Krimu, Karpatiem. Braucām arī uz Kaļiņingradu, apskatījām Klaipēdu un Palangu. Parasti nakšņojām teltīs. Man, 8. klases skolniecei, tas bija liels piedzīvojums,» atzīst Olga Rožko.
Vēl lielāks tas varētu būt bijis tiem skolēniem, kam autobusa vietā bija smagā mašīna. «Gar malām salikām bērzus, pa vidu solus, kur sasēdās bērni, un devāmies ceļā. Izbraukājām Puškina Kalnus Pleskavas apgabalā un kur tik vēl ne. Galvenais, ka nevienam bērnam vaļējā mašīnā nebija slikta dūša. Kad parādījās autobusi, sākām locīties – vienam slikti, otram slikti. Neatceros, ka būtu stipri lijis, bet šādiem gadījumiem mums bija līdzi brezents. Kartēs bija sazīmētas nakšņošanas vietas. Agrāk neviens neļaunojās, ka paliekam viņu īpašumā. Piedāvāja tikko slauktu pienu, nemaz nerunājot par ūdeni. Nesa kartupeļus, medu,» atceras skolotāja Maija Mirdza Neļķe.
Palagos nobiedēt skolotāju
Skolā pavadītie gadi neiztika arī bez blēņām un mīļām muļķībām. «Tikai pēc gadiem kādā salidojumā manas pirmās audzināmās klases puiši atzinās, ka tie bijuši viņi, kas naktī rāpās uz mana balkona, lai tur atstātu ziedus. Es visu laiku biju domājusi, ka tie kādam no augšējā stāva nokrituši,» pasmaida Inese Pokule.
Savukārt Guna Lukstiņa atceras, kā ar internāta meitenēm palagos gājušas baidīt skolotāju Langermani. «Viņš bija liela auguma, ļoti iespaidīgs vīrietis. Ne jau viņam bail – mums pašām vairāk. Taču vispār nekādus nedarbus nedarīju, jo biju ļoti uztraukusies,» piebilst pašreizējā latviešu valodas skolotāja.
Bijība, pat bailes no dažiem pasniedzējiem mudinājušas meitenes ķerties klāt arī kam mistiskākam. «Mums bija ļoti stingrs vēstures skolotājs. Atceros, kā vēlu vakarā pirms pārbaudes darbiem pie manis nāca klasesbiedres un mēs griezām šķīvīti, lai uzzinātu, kādi būs jautājumi. Protams, neko jau nenoskaidrojām,» vīlusies Inese. Arī pārējās kolēģes šo skolotāju atceras kā stingru un prasīgu, bet vienlaikus arī ļoti interesantu, zinošu un godīgu. Reiz viņš paturējis kādu skolniecīti pēc stundām tik ilgi, ka viņai bija bail vienai pa dziļu sniegu brist divus kilometrus uz mājām. Skolotāja Neļķe apžēlojās un pavadīja meitēnu. «Patlaban arī vajadzētu tādu stingrību. Piemēram, mums bija ļoti stingra vācu valodas skolotāja, bet vēl tagad atceros, ko viņa iemācīja,» Guna Lukstiņa raiti noskaita dzejolīti vācu mēlē.
Daudz jaunu seju
Tomēr laiki nu ir citi, un par bargāku vārdu vai nostāju skolotājs pats var izpelnīties rājienu. Pedagoģes spriež, ka mūsdienu skolotājam jābūt ļoti elastīgam, jāsaprot skolēni un jāprot pielāgoties milzīgajam tempam, kas valda visā sabiedrībā.
«Kādreiz fundamentālās zināšanas mums bija nesalīdzināmi augstākas,» min Inese. Savukārt patlaban stabilu vietu ieņem informāciju tehnoloģijas, ar ko var lepoties arī Šķibes pamatskola. Teju katrā klasē ir interaktīvā tāfele, iegādāti jauni datori. «Mēs arī liekam bērniem lasīt grāmatas un par skaistām acīm atzīmes nedāvinām,» norāda skolas direktore, kas vadības grožus tur no 2002. gada. Viņa priecājas, ka, īstenojot Jelgavas novada līdzfinansēto energoefektivitātes paaugstināšanas projektu, kuram līdzi nāca iekštelpu remonts, skola nu kļuvusi siltāka, gaišāka un dzīvāka. Tāpat bērniem augt un attīstīties palīdz atbalsta centrs, kurā darbojas psihologs, logopēds, speciālais pedagogs, sociālais pedagogs, kā arī karjeras konsultants.
«Ir sajūta, ka viss ieplānotais lielos vilcienos ir padarīts, bet dzīve ar to nebeidzas. Nākotnē raugāmies diezgan droši. Skatāmies, ka apkārtnē visas mājas ir aizņemtas, rodas daudz jaunu seju, bērnu ratiņu. Tas nozīmē, ka skolai nedraud sarežģīts liktenis. Domājam, darbs būs un arī skolēniem būs, kur atnākt. Kaut tikai būtu vēlme mācīties!» cer Sandra Pluģe. ◆
Pamatskolas direktori
Augusts Grauze (1889–1902)
Alberts Ginters (1902–1944)
Jānis Holsts (1944–1945)
Olga Kalnustrauta (1948–1949)
Boriss Krasņikovs (1949–1950)
Rūdolfs Eltermanis (1951–1957)
Voldemārs Šteins (1957–1959)
Vita Pranckus (1959–1962)
Vilnis Beitiņš (1962–1972)
Indulis Valdis Pavlovskis (1972–1994)
Valdis Neļķe (1994–1999)
Inita Juhņēviča (1999–2002)
Sandra Pluģe (no 2002. gada)
