Otrdienas numurā publicējām interviju ar Jelgavas vicemēru izglītības jautājumos Aigaru Rubli un Izglītības pārvaldes vadītāju Guntu Auzu par situāciju mazo jelgavnieku nodrošināšanā ar bērnudārziem. Pēc tās saņēmām vairāku lasītāju atsauksmes, un viņu doma ir viena – iesakot vecākiem doties uz privātajiem dārziņiem, pašvaldība demonstrē vienaldzīgu un pat cinisku attieksmi pret daudziem sāpīgo problēmu.Privātais dārziņš, kas par vienu bērnu kopā ar ēdināšanu ģimenei izmaksā ap 100 latu mēnesī, nepavisam nav līdzvērtīga alternatīva pašvaldības iestādei, kur jāmaksā vien maksa par ēšanu – ap 30 latu. Ja bērns dzimis decembrī, visticamāk, viņš vietu pašvaldības dārziņā saņems tikai piecu gadu vecumā, līdz ar to viegli parēķināt, cik naudas ģimenei šajā laikā jāatdod par to, ko tā ar nodokļiem faktiski jau vienreiz ir samaksājusi. Situācija ir kropla ne vien tāpēc, ka viena daļa ģimeņu nez kāpēc ir pārākas par citām, bet arī tādēļ, ka bērnudārzi Jelgavā taču ir – tie pustukši cīnās par izdzīvošanu, kamēr rindā gaida tūkstoš ģimeņu. Tās, kas, visbiežāk patriotisku jūtu vadītas, nav Latviju pametušas.Ja pašvaldībai tiešām rūp, lai Jelgavā iedzīvotāju skaits nesaruktu, lai te gribētu dzīvot ģimenes ar bērniem, ar karotīšu dalīšanu kā domes priekšsēdētāja politiskā kapitāla krāšanas pasākumu vien ir par maz. Arī attaisnoties ar likumu, kas neļauj šo vai to, nav pieņemami, jo pašvaldībai, kas turklāt ir gana ietekmīga un ar valdības partijas mēru priekšgalā, ir visas iespējas iet un cīnīties, lai likumi tiktu mainīti un attieksme pret visiem neatkarīgi no bērniņa pasaulē nākšanas laika būtu vienāda.
