Piecos atjaunotās neatkarības gados Latvijas un tostarp arī mūsu pilsētas un rajona jaunie sportisti ārzemju sporta laukumos, baseinos un zālēs guvuši ne vienu vien uzvaru.
Piecos atjaunotās neatkarības gados Latvijas un tostarp arī mūsu pilsētas un rajona jaunie sportisti ārzemju sporta laukumos, baseinos un zālēs guvuši ne vienu vien uzvaru.
Analizējot sīkāk jauno sportistu panākumus, redzam, ka lielākoties pārliecinoši uzvar 10 līdz 12 gadus vecie, mazāk panākumu 13 līdz 15 gadu vecuma grupā, vēl retāk tie gūti sešpadsmit un septiņpadsmitgadīgo konkurencē, bet Eiropas un pasaules junioru čempionātos izcīnītās medaļas var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt.
Bērnu sporta izcelsmes sākums meklējams bijušajā VDR, tālāk to pārņēma PSRS un citas sociālisma nometnes valstis, uzsākot tā saukto agro specializāciju. VDR paraugam sekojot, agri specializējās peldēšanā, vēlāk arī citos sporta veidos.
Šobrīd tā sauktais bērnu sports turpina pastāvēt visās bijušajās sociālisma valstīs, arī Latvijā, un tam ir savi priekšnoteikumi. Kas tad nosaka to, ka šobrīd mūsu 10 – 12 gadus vecie basketbolisti, futbolisti, peldētāji, vieglatlēti gūst uzvaras rietumzemju sacensībās?
Citzemju mazajos klubos bērnu treniņus vada kāds no vecākiem, sporta veterāniem vai vienkārši sporta entuziasts bez speciālas izglītības un, protams, bez samaksas. Savukārt pie mums tos vada treneri ar speciālo pedagoģisko izglītību un darba pieredzi vai arī ar lielu praktiskā sportista stāžu. Neapšaubāmi, šāds treniņu process ir kvalitatīvāks. Nākošais faktors – treniņu skaits. Pie mums tas ir divreiz lielāks nekā vienaudžiem rietumos. Un vēl – pirmos treniņsoļus mūsējie sper 1 – 2 gadus agrāk (basketbolā, peldēšanā u.c.) un pats treniņprocess tiek veidots, balstoties uz pieaugušo treniņmetodiku. Rietumvalstīs šajā vecumā notiek nevis bērnu sportiskais treniņš, bet gan spēlēšanās ar dažādu sporta veidu vingrinājumiem.
Kad pirms gadiem desmit krieviski iznāca no norvēģu valodas tulkota grāmata par bērnu spēlītēm un vieglatlētikas vingrinājumiem, daudzi to uzņēma ar smaidu – ko tad tie norvēģi, viņi jau ir tikai slēpotāji! Pašlaik pēc šīs metodikas vieglatlētiku apguvušie ir 800 m distanču olimpiskais čempions Rodāls, 200 m distanču Eiropas čempions Molns, vairāki pasaules klases augstlēcēji, viena no dāmu šķēpraižu līderēm. Jāpiebilst, ka norvēģiem šī metodika vēl deva iespēju pāriet no jaunatnes sporta pieaugušo elitē, nezaudējot gandrīz nevienu no personībām!
Daudz ko nosaka arī pareizi izveidota jaunatnes sacensību sistēma. Šeit jāpiezīmē, ka Latvijā un Igaunijā no bijušās PSRS darbojās visprecīzāk izstrādāta visjaunāko grupu sacensību sistēma. Arī pašlaik Latvija pieder pie tām nedaudzajām Eiropas valstīm, kur rīko valsts meistarsacīkstes dažādos sporta veidos jau 10 – 13 gadus veciem bērniem. Katram sporta veidam ir īpatnības, taču jāatzīmē, ka Eiropas junioru čempionātos vairumu medaļu gūst to valstu sportisti, kam šajā vecumā valsts sacensības nenotiek…
Ar visu cieņu izturoties pret mūsu pilsētas jauno basketbolistu sniegumu un viņu treneru veikumu, atļaujos apšaubīt Latvijas basketbola visjaunāko grupu sacensību un daļēji arī treniņu sistēmu, kaut arī to nosaka daudz lielākas autoritātes nekā šo rindiņu autors. Šobrīd vadošās Eiropas jauniešu un junioru groza bumbas komandas ir gājušas citu ceļu, par kuru pie mums Latvijā neviens tā īsti nav interesējies. Pirms pāris gadiem tika gan pasludināts, ka līderi būs latvieši, bet jau šobrīd ir skaidrs, ka laikam tā nebūs. Vai nebūtu laiks piebremzēt šo velnišķo skrējienu uz sporta virsotnēm bērna gados, lai mūsu jaunie, talantīgie basketbolisti spētu tikt līdz augstākajām virsotnēm, nevis nolūztu pusceļā?
Šobrīd Latvijā nopietni tiek strādāts, lai atjaunotu kādreizējos šķēpmetēju sniegumu laikus. Šajā sakarā pēc kādām bērnu sacensībām, kur mūsu līderi padsmitnieki jau meta pāri 30 metriem, dzirdēju jautājam, cik šajā vecumā metis Železnijs un Boklijs (t.i. mūsdienu pasaules elite)? Atbilde – Železnijs vispār vēl nenodarbojās ar vieglatlētiku, Boklijs mētāja tikai bumbiņu… Turpinot šo domu, var piebilst, ka līdz 12 gadiem angļu vidusdistanču zvaigznes spēlējušas futbolu, kaimiņu basketbola spīdeklis Marčuļonis – tenisu, bet kāds no modernās pieccīņas elites – šahu, bet kenijiešu pasaules klases skrējēji šajā vecumā ganījuši govis… Pasaules praksē gan ir arī izņēmumi.
Interesanti atzīmēt, ka salīdzinot šāda vecuma līderu sniegumu dažādās vieglatlētikas disciplīnās, Latvija atrodas Eiropas pirmajā piecniekā, pēc gada noslēdz desmitnieku, vēl pēc diviem – otrā desmita beigās, bet junioru grupā (tad, kad notiek Eiropas čempionāti) – trešā desmita sākumā.
Viens no faktoriem, kas vērojams bērnu intensīvajos treniņos, ir liels skaits sākumā sīku, pēc tam nopietnāku traumu, kuras lielākoties rodas, kad ar vēl nenobriedušu kaulu struktūru un muskulatūru tiek veikti sarežģīti tehniskie vingrinājumi. Šeit neapšaubāmi savs vārds būtu jāsaka bērnu sporta medicīnai. Taču, vai kāds sporta klubs vai skola Latvijā spēj sporta ārstam nodrošināt algu, kas ļautu viņam strādāt vienā darba vietā – tikai ar jaunajiem sportistiem?
Nav noslēpums, ka daudzās pilsētās, arī pie mums, sporta skolām nav ne savu speciāla ārsta kabineta, nemaz nerunājot par kaut cik mūsdienīgāku medicīnisko aparatūru. Un kāds tur brīnums, ka darba metodika ir tikpat efektīva kā pirms 30 – 40 gadiem, kad nav pat datu par pusaudža sportisko orientāciju, t. i, par pareizu ievirzi tajā sporta veidā, kurā viņš varētu gūt augstākos panākumus. Šeit ir sākums tam, ka pusaudzis , kurš varētu gūt panākumus kādā individuālā sporta veidā, tā arī gadiem ilgi turpina spēlēt bumbu viduvējā līmenī vai arī tā vietā, lai kļūtu par spīdekli svarcelšanā, nelaimīgi mēģina grūst lodi aiz 10 m līnijas. Neapšaubāmi, to nosaka arī citi faktori: sporta bāzes iekārtojums, trenera personība, grupas attiecības , iespēja pabūt komandā kaut kur tālākās zemēs un, protams, sporta veida vispārējā popularitāte.
Šobrīd mūsu pilsētā tieši visjaunākajās grupās darbojas krietns pulciņš puišeļu un meitēnu (visvairāk tieši basketbolā). Kā panākt to, lai labākie un mērķtiecīgākie no viņiem tiešām sasniegtu augstākās virsotnes, lai stundās, nedēļās, gados ieguldītais laiks un darbs nebūtu veltīgs? Tā ir nopietna problēma, kuras risinājums būtu pirmais solis uz to, lai mūsu pusē un arī citur Latvijā uzplauktu ne tikai bērnu sports, bet izaugtu arī īstā, lielā sporta līderi, bet no tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ augstā sporta virsotnes nevar sasniegt, – cienījami Latvijas pilsoņi.
Diemžēl pie mums vairāk tiek runāts par lielā sporta problēmām, atstājot novārtā jaunatnes sportisko izpausmju veidošanās sākumu, kurš ir ļoti svarīgs.
