Pagājušais gads lika pievērst uzmanību bērnu tiesību aizsardzības problēmām. Ka tās pastāv jau sen, to mēs zinājām, bet skaļi šo delikāto tēmu dažādu apstākļu dēļ nebija pierasts apspriest.
Pagājušais gads lika pievērst uzmanību bērnu tiesību aizsardzības problēmām. Ka tās pastāv jau sen, to mēs zinājām, bet skaļi šo delikāto tēmu dažādu apstākļu dēļ nebija pierasts apspriest.
Tomēr pērn tas bija jāizdara. Eiropu nesagatavotu pārsteidza Beļģijas pedofilijas skandāls, Latviju – mūsu pašu. Gan LNT «Nedēļas» uzsāktais, gan Daugavpils lieta, gan nesen aizturētais Valmieras pagasta vecākais, kurš tiek turēts aizdomās par netiklu darbību veikšanu ar mazgadīgām meitenēm, – visi gadījumi (un tie ir tikai zināmie) liecina, ka cilvēki, kas izmanto bērnus savu seksuālo tieksmju apmierināšanai, dzīvo arī Latvijā, ka arī pie mums ir aktuālas bērnu tiesību aizsardzības problēmas.
Taču, lietas publiskojot, atklājās arī medaļas otra puse: Latvijas tiesībsargājošās instances, deputāti, masu saziņas līdzekļi un arī sabiedrības vairums izrādījās «negatavi» publiski iztirzāt jautājumus, kas saistīti ar bērnu tiesību pārkāpumiem. Savukārt tie, kas to uzdrošinājās, šodienas Latvijai tik nepieciešamo diskusiju pamanījās pārvērst nekorektā, netaktiskā un bērnu tiesības aizskarošā farsā, kur bērniem un viņu aizsardzībai tika atvēlēta pēdējā vieta. Sirreālu piegaršu notikušajam pacentās dot gan Saeimas pedofilijas izmeklēšanas komisija, gan Daugavpils policisti, atkārtoti nopratinot bērnunama «Priedītes» audzēkņus bez patversmes pedagogu ziņas un klātbūtnes. Tā nav tikai ētiska rakstura problēma, tā ir arī sociāla. Faktiski mūsu acu priekšā notiek tendencioza novirzīšanās no pedofilijas problēmas būtības: skaļi netika uzdoti jautājumi, kā šajās nopratināšanās jūtas bērni, kādas attiecības viņiem veidojas ar saviem vecākiem (ja tādi ir) un vienaudžiem, cik pilnvērtīgas ģimenes viņi spēs veidot nākotnē. Nav izskanējušas iespējamās versijas par to, kāpēc vispār pastāv vardarbība pret nepilngadīgajiem. Pagaidām nav jūtama sabiedrības interese meklēt problēmas cēloņus.
Ģimeņu ekonomiskā situācija
Bieži vien cilvēki ar ļaunprātīgiem nodomiem bērniem mēģina pielabināties un tos uzpirkt. Viens no apstākļiem, kas ietekmē bērnu nenoturību pret dažādajiem materiāla rakstura vilinājumiem, ir tas, ka lielākā daļa Latvijas bērnu aug nabadzībā. Pēc «Mājsaimniecību budžeta apsekojuma» datiem, jāsecina, ka 70% Latvijas iedzīvotāju 1994. gadā dzīvoja nabadzībā. Šo cilvēku līmenis bija zem iztikas minimuma, 10% tas bija vienāds ar iztikas minimumu, bet 20% iztikas minimumu pārsniedza. Deviņdesmito gadu sākumā dzīves līmenis īpaši pazeminājās daudzbērnu ģimenēm, invalīdiem, cilvēkiem ar veselības traucējumiem, vecuma pensionāriem, cilvēkiem, kas nodarbināti izglītības, kultūras, pētniecības, medicīnas jomā, kā arī lielajos valsts uzņēmumos strādājošajiem. Lai gan pēdējos gados Latvijā makroekonomiskie rādītāji uzlabojas, valsts ekonomiskās attīstības process vēl neietekmē valsts iedzīvotājus un viņu materiālo stāvokli, tāpēc iedzīvotāji ir pakļauti tādām negācijām kā nedrošība, izglītības iespēju trūkums, bezdarbs, sociālā atstumtība un veselības problēmas. Valdošās tendences uzskatāmi atklāj arī Latvijas iedzīvotāju patēriņa struktūra: lielākā ienākumu daļa tiek novirzīta pārtikas iegādei un komunālajiem maksājumiem, atstājot novārtā izglītību, veselības aprūpi un kultūras vajadzības. Arī 1997. gadā veiktais mājsaimniecību dzīves pašnovērtējums neatklāj patīkamāku ainu: 57,7% aptaujāto savu materiālo stāvokli novērtēja kā sliktu vai ļoti sliktu, kā vidēju to novērtēja 38,9%.
Spriežot pēc pētījumiem par mājsaimniecības budžetu, ģimeņu ekonomiskā situācija pasliktinās, palielinoties ģimenes locekļu skaitam. Visvairāk nabadzībā riskē nokļūt tās ģimenes, kas sastāv no trim pieaugušajiem un trim vai vairāk bērniem, kuri jaunāki par 16 gadiem. Ļoti augsts nabadzības risks ir arī ģimenēm, kurās ir viens pieaugušais un divi vai vairāk bērnu. Situācija, ka ģimenes ar bērniem kā sociāla grupa tiek asociēta ar nabadzību, ir jāvērtē kā īpaši nelabvēlīga visai tautai. Ziņojumā «Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997» norādīts, ka liela ir ienākumu nevienlīdzība pilsētās un laukos un ir lielāka ienākumu nabadzība reģionos ārpus Rīgas, īpaši Latgalē. Bet laukos dzīvo 31% valsts iedzīvotāju. Demogrāfiskās krīzes apstākļos lauki arī nodrošina lielāku tautas ataudzi nekā pilsētās.
Turklāt nabadzīgi ir arī 22,6% iedzīvotāju no ģimenēm, kas nepieder nevienai riska grupai.
Nabadzības radītās blakusparādības
Nabadzība līdzās vairākiem citiem faktoriem ir cēlonis tam, ka jaunatnes vidū ir palielinājusies noziedzība. Kriminālā aktivitāte nepilngadīgo vidū saglabājas augsta, bet vecumgrupā no 14 līdz 17 gadiem tai ir tendence paaugstināties. Nepilngadīgo likumpārkāpēju (14 – 17 gadu) īpatsvars 1997. gadā sasniedza 16% no kopējā likumpārkāpēju skaita. Noziedzības profilaksē lielu atbalstu varētu dot sociālo darbinieku tīkla radīšana un attīstīšana: katrā mikrorajonā vajadzētu būt savam sociālajam darbiniekam, kura uzmanības lokā būtu riska ģimenes, bērnunami, internātskolas.
Svarīga ir arī jauno cilvēku profesionālās izglītības un apmācības atbilstība darbaspēka tirgus vajadzībām. Pētījumi liecina, ka vecumā no 15 līdz 19 gadiem ļoti grūti atrast darbu. Bezdarbam raksturīgi, ka jauniešiem ir grūti atrast tieši pirmo darbu. Tam cēlonis ir zemais izglītības līmenis, apgūtās profesijas neatbilstība pieprasījumam.
Latvijā aktuāla kļūst mazgadīgo prostitūcija. Pret šo parādību sabiedrība aktīvi cīnās visā pasaulē, to zināmā mērā izdodas apkarot Skandināvijas valstīs un pārējā Rietumeiropā. UNICEF pētījums par bērnu komerciālo seksuālo izmantošanu Latvijā, ko veikusi Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskola «Attīstība», liecina, ka Latvijā visvairāk ir pieprasītas prostitūtas, kas ir jaunākas par 16 gadiem. Intervijās policisti atzīst, ka pēc viņu novērojumiem aptuveni 20% no visām prostitūtām ir mazgadīgas. Sarunas ar policijas darbiniekiem, mazgadīgām prostitūtām un viņu vecākiem pierāda, ka faktori, kas lielā mērā nosaka bērnu pievēršanos prostitūcijai, ir nabadzība, nelabvēlīga ģimeniskā vide, vecāku uzmanības un kontroles trūkums, bērnu piedzīvotā vardarbība un ka Latvijā ir daudz šādu ģimeņu. Īpaša riska grupa ir prostitūtu bērni.
Demogrāfiskās tendences Latvijā
Gan Latvijas pilsētās, gan laukos ir samazinājusies dzimstība. Summārais dzimstības koeficients 1997. gadā sasniedza tikai 1,1. Joprojām palielinās reģistrētā laulībā nesastāvošām sievietēm dzimušo bērnu īpatsvars. 1997. gadā ārlaulībā dzimušo īpatsvars sasniedza 34,8%, taču daudzās Eiropas valstīs ārlaulībā dzimušo bērnu ir vēl vairāk nekā Latvijā. Dzimstības līmeni būtiski ietekmē mākslīga grūtniecības pārtraukšana. Latvija izceļas ar lielu abortu skaitu. 1997.gadā izdarīti gandrīz 22 000 mākslīgo abortu.
Pēdējos gados pazeminājušies laulību noslēgšanas rādītāji. 1994. gadā uz 1000 iedzīvotājiem vidēji tika reģistrētas 4,5 laulības, bet 1997. gadā – tikai 3,9. Apmēram puse laulību tiek noslēgtas 20 līdz 24 gadu vecumā. Aizvien vairāk cilvēku nevēlas laulību reģistrēt ne dzimtsarakstu iestādē, ne baznīcā. Latvijā popularitāti ieguvušas tā saucamās konsensuālās laulības.
Šķirto laulību rādītāji ir vieni no visaugstākajiem Eiropā, lai gan pēdējos gados šķiršanās intensitāte samazinās. Šķiršanos skaits uz 1000 iedzīvotājiem 1994.gadā bija 3,3, bet 1997.gadā – 2,5. Tomēr, sakarā ar zemo laulāšanās intensitāti šķirto laulību skaits attiecība pret reģistrēto laulību daudzumu pārsniedz 60%. Tātad no katrām 100 noslēgtajām laulībām tiek šķirtas 60 iepriekšējos gados reģistrētās. 60 līdz 70% no šķirtajām ģimenēm ir tādas, kurās ir nepilngadīgi bērni.
Problēma jāredz kopumā
Ģimeņu sliktā ekonomiskā situācija un negatīvās demogrāfiskās tendences ir tikai divi Latvijas bērniem aktuālo problēmu bloki. Tie nebūt nav vienīgie. Šāda situācija rada ļoti depresīvu vidi gan bērniem, gan pieaugušajiem, kuriem rodas grūtības redzēt problēmu kopumā. Bērniem vajadzīga aprūpe, apģērbs, pārtika. Viņiem vajadzīgi gan tēvs, gan māte. Reti kurš pieaugušais spēj viens pats bērnam nodrošināt normālu audzināšanu un aprūpi, ja bērnu audzina tikai viens no vecākiem. Galvenais – bērnam ir vajadzīga izpratne par viņa problēmām un apkārtējo iejūtība. Tas rada viņā emocionālu noturību, šādu bērnu ir grūtāk izprovocēt no malas. Viņā jau darbojas zināms ētikas kodekss, kuru pats bērns bieži neapzinās. Vardarbība pret bērniem var būt arī verbāla, tāpēc pieaugušajiem vajadzētu uzmanīgāk sekot tam, kas tiek runāts bērnu klātbūtnē. Tas varētu būt labs sākums. Mazais to sajutīs. Savukārt valsts līmenī būtu svarīgi veicināt pilnvērtīgas, veselīgas ģimenes attīstību. Demogrāfijas speciālisti vēl strīdas, vai mums draud izmiršana vai ne, taču ir skaidrs, ka, pašreizējām tendencēm saglabājoties, savstarpējo attiecību un emociju izkropļošana ir neizbēgama.
Materiālā izmantots UNICEF Latvijas nodaļas pētījums «Bērni un ģimenes Latvijā. 1999.Situācijas analīze».
