Nav normāli tas, ka Latvijas bērnunamos mīt ap 4000 bērnu. Turklāt līdzšinējā sistēma bija samiernieciski orientēta uz to, lai, reiz nokļuvis bērnunamā, bērns būtu ar to saistīts līdz pat pilngadībai.
Nav normāli tas, ka Latvijas bērnunamos mīt ap 4000 bērnu. Turklāt līdzšinējā sistēma bija samiernieciski orientēta uz to, lai, reiz nokļuvis bērnunamā, bērns būtu ar to saistīts līdz pat pilngadībai. Tādēļ cilvēki, kas ikdienā gādā par šiem, pārsvarā dzīvu vecāku bāreņiem, uzskata, ka jaunā pieeja, ko bērnu aprūpēs organizēšanā uzsākusi pašreizējā valdība, jau sen bijusi nepieciešama. Par to ir pārliecināta arī Tērvetes Sociālās aprūpes centra (SAC) direktore Daina Roze.
Būtībā bērnunami ir pat amorāli. Bērni, kas paši nav spējīgi neko ietekmēt, tiek nolemti sava mūža nozīmīgāko daļu pavadīt “četrās sienās”, kaut gan viņiem ir ne mazāk plašas tiesības kā vienaudžiem, taču faktiski bez izredzēm tās realizēt. Kļuvis pat par normu tas, ka bērniņš, teiksim, divu gadu vecumā nokļuvis bērnunamā, tur arī sasniedz pilngadību. Tas nozīmē, ka šajā laikā, kad veidojas cilvēka dzīves uzskati un dvēsele, viņi attīstās gan pēc organizēta, tomēr – bara principa. Un beigās valsts, kas gadiem ilgi tērējusi lielu naudu, iegūst… pieaugušus patērētājus, kuriem grūti adaptēties sabiedrībā. Turklāt jāievēro audzēkņu kontingents. Piemēram, Tērvetes SAC bērnu nodaļā pašlaik uzturas 67 tādi bērni, kuriem, kā saka Daina, vienīgi pasaules karš nav gājis pāri. Šie mazuļi piedzīvojuši visas iespējamās un vēl perversākas vardarbības formas. Līdz ar to bērnunamu precīzāk būtu saukt par krīžu centru…
Drīzāk krīžu centri
Faktiski Latvijā no pagājušā gada uzsākta radikāla reforma, kuras jēga un mērķis ir ne jau likvidēt bērnunamus kā institūtu, bet pārvērst tos tikai un vienīgi par dažādu apstākļu uzspiestu pagaidu mītni, turklāt laikā, kamēr bērns tajā uzturas, šai iestādei ne tikai jānodrošina elementāra pajumte, uzturs, izglītība un cita veida materiāla aprūpe, bet intensīvi un vispusīgi jāsadarbojas ar bāriņtiesām un pagasttiesām risinājumu meklēšanā, lai ikvienam bērnunama audzēknim rastu vai nu iespēju atgriezties viņa bioloģiskajā ģimenē, vai sameklētu audžuvecākus, kas viņus adoptētu, vai arī vismaz – aizbildņus.
Tikai pērn ieviestā kārtība beidzot paredz iespēju bērniem izkļūt no apburtā loka, jo ar likumu noteikts, ka ik pēc sešiem mēnešiem bāriņtiesām jāpārskata katra bērna jautājums. Ja viņš ievietots bērnunamā, bāriņtiesas vai pagasttiesas pienākums ir arvien no jauna lemt, vai šis bērns būtu atgriežams bioloģiskajā ģimenē vai arī jāpatur institūcijā, turklāt maksimāli jāgādā, lai tiktu atrasta ģimene – kā jau minēju, vai nu adopcijas, vai vismaz aizbildnības iespējas.
Vārdu sakot, tagad pašvaldības vairs nedrīkst vienkārši “nedarīt neko”, tām ir jāmeklē risinājumi. Likums paredzēja, ka jau no pagājušā gada 1. jūlija bija jāsāk strādāt, un tas arī tika darīts. Bet par bērnunamu slēgšanu saceltā ažiotāža izskaidrojama kārtējo reizi tikai ar to, ka valdība diemžēl neprot savu rīcību skaidrot sabiedrībai. Taču tas jau ir cits stāsts.
Jāpārtrauc “dzīvo bumbiņu spēle”
Daina Roze ir cilvēks, kas ne tikai cenšas savus pienākumus pildīt maksimāli precīzi, bet to dara ar sirdi un dvēseli. Daži no malas to pārprasti uztver par pārcentību. Piemēram, pērnvasar viņa bija uzaicinājusi Bērnu un ģimenes lietu sekretariāta pārstāvjus veikt pārbaudi savā iestādē. Šai sakarā Daina piedzīvoja kolēģu līdzjūtības apliecinājumus: “Nu, kā gāja pārbaudē, stipri piekasījās?” Taču viņa bija vēlējusies kārtību, pamatīgumu. Nē, taču ne jau pozitīvas atskaites dēļ, bet gan – lai pēc iespējas vairāk bērnu varētu izlaist no bērnunama, lai viņi atgrieztos savās ģimenēs vai iegūtu jaunus vecākus. Un vēl – lai pārliecinātos pati un arī pārējos pārliecinātu par to, ka tas nav bērnunamu uzdevums – rūpēties par bērnu turpmākās dzīves sakārtošanu, ka tas ir valsts un pirmām kārtām pašvaldību pienākums. Tieši pašvaldības ir tās, kas izšķiras par bērnu ievietošanu šādās iestādēs. Līdz ar to bērnunams ir attaisnojams tikai kā pagaidu mītne – līdz problēmas risinājumam. Tiesa, šai mītnei jābūt nevainojamai.
Tieši šajā aspektā aizvadītais gads Tērvetes SAC bērnu nodaļai bijis pat izcili auglīgs. Un tikai pateicoties jaunajam likumam. Nesalīdzināmi vairāk nekā parasti bērni atgriezušies ģimenēs un salīdzinoši ļoti daudzi ņemti aizbildnībā. Adoptēts gan netika neviens. Tik lielu pulku Daina nav piedzīvojusi, lai gan par iestādes vadītāju strādā jau devīto gadu. Agrāk gada laikā vienam diviem bērniem atrastas audžuģimenes skaitījās jau daudz…. Pērn vien savās ģimenēs atgriezās deviņi bērni, bet desmit bērnu ņemts aizbildnībā.
Iniciatīva gan pārsvarā nākusi no Tērvetes SAC, ne no pašvaldībām. Tās vēl joprojām ir pakūtras, tām grūti uzņemt apgriezienus. Tomēr Daina ir priecīga, ka beidzot kļuvis iespējams pārtraukt “dzīvo bumbiņu” un atbildības mētāšanu kā pingponga spēlē: bērnunamiem nu ir tiesības pieprasīt, lai pašvaldības rīkotos. Cik tas prasījis Dainas uzņēmības un enerģijas – tas ir cits stāsts. To grūti uzskaitīt.
Lūk, ieskatam tikai nedaudz par to, kādēļ un cik ļoti ciešai jābūt bērnunamu un pašvaldību sadarbībai. Ir samērā daudz bērnu, kas, pastāvīgi uzturēdamies bērnunamā, nedēļu nogalēs viesojas savās ģimenēs. Tikai pašvaldības, tas ir, bāriņtiesas vai pagasttiesas spēj pilnībā izsekot, kas īsti notiek šādās ģimenēs. Ja jau brīvdienās bērns var būt kopā ar vecākiem, kādēļ tas nevarētu notikt arī pārējās nedēļas dienās? Galu galā šai “medaļai” ir arī otra puse: pašvaldībām, valstij bērnu uzturēšanās bērnunamos izmaksā ļoti dārgi. Nav izslēgts, ka dažas ģimenes ir tādā veidā “labi iekārtojušās”, noveldamas materiālās rūpes par saviem bērniem uz pašvaldību pleciem. Pagājušajā pusgadā četri bērni no Tērvetes vien atgriezušies tieši šādās ģimenēs. Var jautāt, vai pēc tam bērni no tā necieš. Taču tam jau arī jāseko pašvaldībai! Ja bāriņtiesa dod slēdzienu, ka bērns drīkst atgriezties ģimenē, ar to pašu brīdi pašvaldība uzņemas saistības pārbaudīt, kā bērns dzīvo un jūtas. Tā nekādā gadījumā nav bērnunama funkcija. Protams, ikviens gadījums ir īpašs, tādēļ jo ciešākai jābūt savstarpējai sadarbībai. Uz to arī vērsti jaunākie valdības pasākumi.
Labestība nav atkarīga no turības
Daina pilnīgi godīgi teic, ka viņas pārliecība ir, ka bērnam noteikti jāatrod ģimene. Bērnunams ir tikai pietura, kurā sagaidīt “pareizo vilcienu”, tas ir, ģimeni. Protams, jāatrod pati piemērotākā, labākā. Par adoptētājiem var kļūt tikai cilvēki, kas ne vien to patiesi vēlas, ne tikai tie, kas saskata labu iespēju par adopciju no valsts saņemt vienreizēju pabalstu 1000 latu apmērā, bet kas pilnā mērā apzinās atbildību. Faktiski izšķiršanos adoptēt bērnu var pielīdzināt dzemdībām… Tādēļ dažādās valstīs meklē atšķirīgas iespējas nākamajiem audžuvecākiem un bērniem iepazīt citam citu. Latvijā, piemēram, jau tagad atļauts bērnam līdz sešiem mēnešiem dzīvot pie potenciālajiem audžuvecākiem vēl pirms adopcijas.
Diemžēl Latvijā, salīdzinot ar citām valstīm, valda paradokss: pie mums vispār nav rindas uz adopciju. Tas, protams, neliecina labu par sabiedrību, jo vairāki tūkstoši bērnu spiesti justies kā, piedodiet, pieklīduši suņuki patversmē, cerēdami uz labdarību. Šis apstāklis bija viens no pamudinājumiem, kādēļ Daina Roze izšķīrās piedalīties starptautiskajā programmā “Frontier for children”. Tās ietvaros ap 30 bērnu no Tērvetes un Elejas bērnunamiem tika uzaicināti uz Džordžijas štatu ASV. Tur bērnunamu audzēkņi pavadīja vairākas nedēļas pagājušajā vasarā un atkārtoti saņēma līdzīgu dāvanu Ziemassvētkos (tikai rīt viņi no aizokeāna atgriežas Latvijā). Tā kā programmu atbalsta Latvijas Bērnu un ģimenes lietu sekretariāts, iespējams, ka daudzi mūsu bāreņi radīs ģimenes tālajā Atlantā. Četriem bērniem pēc pirmā brauciena uz Ameriku jau tiek kārtoti adopcijas dokumenti, savukārt mūsu sarunas laikā Dainai zvanīja sadarbības partneris no Atlantas un minēja vēl vairāku bērnu vārdus, kurus adoptēt izteikušas vēlēšanos amerikāņu ģimenes.
Protams, mēs runājām arī par dzīves apstākļiem un par attieksmi pret adopciju ASV. Nav tā, ka pieņemt savā ģimenē bāreņus vēlas tikai bezbērnu pāri, daudzās ģimenēs, kur viesojās bērni no Latvijas, jau ir pat vairākas savas atvases. Taču tur sabiedrībā pavisam ikdienišķi ir rūpēties par citiem, it īpaši – par bāreņiem. Turklāt Atlantā mīt pārsvarā dievbijīgi cilvēki, kas audzināti Bībeles garā, un tajā par labestību pret bāreņiem ir runāts daudz.
Sākumā Daina baiļojusies, kā bērni jutīsies. Viņa nevarējusi vien sagaidīt, kad visi ar viesģimenēm sapulcēsies nedēļas nogalē. Taču tad viņa redzējusi, ka bērni smaida un ir neviltoti laimīgi. Un ne jau tādēļ, ka viņi pēkšņi atradās eksotiskās ārzemēs, nē. Kā sacīja viens puisis, viņš pirmoreiz jutis, ka kādam kaut ko nozīmē.
Amerikāņi bija mūsu bērnus gaidījuši ar neviltotu sirsnību. Daudzi iegādājušies latviešu – angļu valodas vārdnīcas, studējuši materiālus par mūsu valsti internetā. Būdami gatavi valodas barjerai, vairākās ģimenēs visu mitekli aplipinājuši ar zīmītēm un uzrakstiem: “Ledusskapis”, “Piens”, “Gulta”, “Tava krūzīte”. Bērniem bija iepriekš sagatavotas savas istabas. Jā, viņi, amerikāņi, ja vien abi pieaugušie ģimenē strādā, ir nesalīdzināmi turīgāki. Tomēr neviltotā labestība nav atkarīga no turības. Tā ir ieaudzināta kopš bērnības, daudzu paaudžu laikā. Lai gan Daina bijusi lieciniece tam, cik nopietni amerikāņi pēta globusu un brīnās par mazo Latviju, kas ir labi ja puse no Džordžijas štata, viņa ne reizi nav sajutusi attieksmi pret Latviju, pret mūsu bērniem kā “iegātņiem no primitīvas valstiņas”. Jo amerikāņi ir nāciju sajaukums tik lielā mērā, ka, pat pirmoreiz tiekoties un jūtot, ka svešinieks runā ar akcentu, uzreiz un tieši apjautājas: “No kurienes tu esi?” Bez niecīgākās pārākuma izjūtas.
… Atlantas lidostā muitā iebraucējus pārbaudīja kāds dūšīgs melnādains onkulis. “No kurienes jūs esat? Ak, no Latvijas? Okey, labs futbols, labs hokejs!” Un kopš tā brīža viņš pārvērtās iemiesotā labvēlībā.
Pēc Amerikas apmeklējuma tālrunis Dainai zvana bieži. Amerikāņu ģimenes līdz asarām pārdzīvo, ja vairākas dienas nesaņem ziņas no iepazītajiem bērniem pa elektronisko pastu, zvana viņiem, raksta, uztur pastāvīgu kontaktu ar Dainu un Elejas bērnunama direktori Gaļinu Galviņu.
Daina Roze jūtas no sirds laimīga par to, ka vēl kādam “viņas bērnam” paveras iespējas nokļūt ģimenē, ka pasaulē ir patiesi labi un nesavtīgi cilvēki… Protams, vēl labāk būtu, ja tādu atrastos vairāk Latvijā. Tādēļ svarīgi ir maksimāli veicināt adopciju mūsu valstī. Taču Daina, liekot roku uz sirds, apgalvo: “Man ir gluži vienalga, kur bērnam varētu rasties ģimene, svarīgi, lai tāda būtu visiem.”
Un vēl Daina, pati būdama četru bērnu māmiņa, atzīstas: “Man nevajadzētu lielāku prieku, ja kādu dienu no mūsu bērnu nodaļas laba ģimene atrastos pašam beidzamajam bērnam. Vislabāk būtu, ja bērnunami vairs nebūtu vispār vajadzīgi.
