Traģēdija Dobelē atklāj dažādu varas institūciju un sabiedrības sadarbības trūkumu.
Traģiskais notikums Dobelē, kur gadumijā gāja bojā trīs cilvēki – vīrs, sieva, kas bija mātes cerībās, un viņu deviņus mēnešus vecā meitiņa –, kā arī bija apdraudēta pārējo trīs bērnu dzīvība, uzjundījis sabiedrībā satraukumu par narkotiku izplatību, bērnu tiesību sargājošo institūciju sadarbības trūkumu, romu jeb čigānu integrācijas problēmu.
Palīdzību lūdza, nevis prasīja
Divstāvu deviņu dzīvokļu mājā Dobeles centrā, Muldavas ielā, kur notika šī nelaime, ir nelieli, pašvaldībai piederoši dzīvokļi, kuros mīt tikai pensionāri. Cietusī ģimene ar četriem bērniem mitinājās otrajā stāvā, kur divi dzīvokļi stāv tukši, bet trijos dzīvo pa vienai iemītniecei, kas visas ir sievietes pāri pusmūžam.
Viena no trim kaimiņienēm bija 23 gadu vecumā bojāgājušās Līgas (tā kaimiņi sauc mirušo) māte. Dobeles Vasarsvētku draudzes «Labā vēsts» mācītājs Stepans Gerasimčuks spriež, ka pašvaldības sociālā dienesta darbinieki pareizi darīja, bērnu vecomāti izmitinot ģimenei līdzās. Mācītājs stāsta, ka bērnu tēvs, kurš saucis sevi par Voldemāru un kuram bija piecdesmit gadu, centies būt pret ģimeni labs, taču, atrodoties narkotisko vielu iespaidā, viņš kļuvis agresīvs un sitis sievu. Tādēļ mātes dzīvoklis, kas atradās desmit soļu attālumā, bija patvērums Līgai, ja vīrs darīja pāri. To, ka vecāku attiecībās ģimenē bija daudz vardarbības, liecina arī tas, ka 2016. gada septembrī ar Dobeles tiesas spriedumu vīram bija aizliegts tuvoties sievai.
Netālajā Dobeles Vasarsvētku draudzes namā katru dienu, bet vēlāk reizi nedēļā cietusī ģimene saņēma pārtiku, jo vīrs strādāja tikai gadījuma darbus un citu regulāru ienākumu kā bērnu pabalsts ģimenei nebija. Pārtikai nāca pakaļ vīrs vai sieva, vai arī vecāmāte. «Ja nenāca ne vīrs, ne sieva, varēja nojaust, ka ģimenē ir problēmas ar alkoholu vai narkotikām,» secina S.Gerasimčuks. Raksturojot mirušo vīrieti, mācītājs saka: «Nereti cilvēki, kas draudzē saņem palīdzību, ar laiku kļūst nekaunīgi. Viņi sāk uzskatīt, ka šī palīdzība viņiem pienākas, un to jau pieprasa. Voldemārs tāds nebija.»
Ģimene dzīvoja nošķirti
Muldavas ielas mājas kaimiņiene inteliģenta kundze, kuras dzīvoklī netrūkst grāmatu, avīžu un kura kustību traucējumu dēļ ikdienā nepamet savu mitekli, teic – cietusī ģimene dzīvojusi klusi, ciemiņi pie kaimiņiem nav nākuši. «Es viņus tikpat kā neredzēju. Ja nu vienīgi kādreiz Līga ienāca pēc sērkociņiem,» stāsta kundze. Sērkociņi bija viņai vajadzīgi ne tikai mājas pavardam, krāsnij, bet arī smēķēšanai, kas bieži vien notika koridorā. «Es smēķēt pie savām durvīm neļāvu. Liku, lai iet koridora galā pie loga,» saka kaimiņiene Velta Kulberga. Viņa pirmā cēla trauksmi par aizdomīgo klusumu, kāds cietušās ģimenes dzīvoklī bija manāms 24. decembra vakarā, kad sieviete atgriezās no Ziemassvētku dievkalpojuma Dobeles luterāņu baznīcā. Todien neviens no cietušās ģimenes neatnāca pakaļ pārtikai Vasarsvētku draudzes namā.
«Kaut arī dzīvokļa durvis bija slēgtas, pa durvju šķirbu varēja redzēt, ka virtuvē dega gaisma, bija dzirdams skaļi uzgrieztais televizors,» piebilst Veltas kundze. Nojaušot nelaimi, viņa zvanījusi Līgas mātei, kas pirms Ziemassvētkiem bija aizbrauksi uz Valmieru. «Viņa man atbildēja, lai gaidu, kad viņa atgriezīsies, un lai policijai nezvanu, citādi ģimenei var atņemt bērnus,» saka kaimiņiene. No Veltas sacītā var saprast, ka Līgas mātei bija aizdomas, ka meita ar vīru, iespējams, atrodas narkotiku reibumā, un tas savukārt varētu būt iemesls, lai bāriņtiesa tūlītēji bērnus izņem no ģimenes.
27. decembrī vecāmāte sazvanīja bērnus, kas atradās aizslēgtajā dzīvoklī. Bērni, no kuriem vecākajam bija pieci gadi, atbildēja, ka vecāki gultā guļ. Iespējams, viņi jau bija miruši, taču mazie to nesaprata. Par jaunāko bērnu, ko vēlāk atrada mirušu zem gultas, tajā telefona sarunā nekas netika teikts.
Pirmā trauksme nav saprasta
31. decembra dienā Velta tomēr izsauca pašvaldības policiju. Tam par iemeslu bija Līgas mātes dzīvoklī ieslēgtā kaķa ņaudēšana, kas turpinājusies vairākas dienas. Dzīvnieks bija atstāts Līgas aprūpē un jau dažas dienas nebija barots.
Dobeles pašvaldības policijas priekšnieks Jānis Fecers teic, ka izsaukums pieņemts pulksten 12.35. Mājā Muldavas ielā ieradušies divi policisti. Ieslēgtajam dzīvniekam viņi palīdzēt nevarēja. Velta policistiem skaidroja, ka šī dzīvokļa atslēgām jābūt arī kaimiņos pie meitas. Tad tika klauvēts pie cietušās ģimenes dzīvokļa durvīm, taču uz stiprajiem klauvējieniem un vārdiem: «Atveriet policija!» ieslēgtie bērni nereaģēja. Vai tajā brīdī šajā dzīvoklī dega gaisma, ko varētu redzēt pa durvju šķirbu, Dobeles pašvaldības policijas priekšnieks nevar ne noliegt, ne apstiprināt. Iespējams, policisti dienas gaišākajā laikā to varēja arī nepamanīt. «Katrā ziņā aiz durvīm bija klusums. Ja aiz tām būtu raudājuši bērni, policisti durvis uzlauztu,» ar pārliecību saka J.Fecers. Viņš vēl piebilst, ka promejot policisti kaimiņienei esot teikuši: «Ja kaķa saimniece vakarā nepārnāk, zvaniet!»
Nākamo palīdzības saucienu likumsargi, šoreiz jau Valsts policija, saņēma tikai pēc četrām dienām – 3. janvārī, kad no Valmieras atgriezās Līgas māte. Caur durvīm sarunājoties ar mazbērniem, viņa beidzot atskārta, ka ar viņu vecākiem kaut kas ir noticis. Tika izsaukta policija. Lai nevajadzētu lauzt durvis, izsaukti ugunsdzēsēji, kas iekāpa dzīvoklī pa mājas gala sienas logu, ko no iekšpuses bija atvēruši bērni. Viena no pirmā stāva kaimiņienēm stāsta, ka atvērtu logu redzējusi jau 31. decembrī. Mācītājs S.Gerasimčuks spriež, ka tā nevarētu būt, jo tad vairāk nekā nedēļu nekurinātajā istabā bērni būtu nosaluši. Jāpiebilst, ka datumu nesakritība bija manāma arī kaimiņu teiktajā par pašvaldības policijas ierašanos mājā.
Domājot par vecāku nāves cēloni, S.Gerasimčuks spriež, ka tā tomēr bija pašnāvība no dzīves bezizejas. «Viņi bija jau pieredzējuši narkomāni un savu devu zināja,» saka mācītājs. Pirms diviem mēnešiem Voldemārs atnācis uz dievnamu lūgt garīgu palīdzību, kas arī bijusi viņu vienīgā atklātā saruna par dzīvi. Voldemārs mācītājam atzinies, ka nespēj tikt vaļā no atkarības un narkotikām, kas rada agresiju pret sievu. «Neesmu psihologs, kā mācītājs vienīgi varēju ieteikt nākt uz dievkalpojumiem draudzē, kur tad viņš satiktu citādus cilvēkus, dzirdētu, kā tie arī par viņu lūdzas, un pārējais jau ir atkarīgs no paša cilvēka gribasspēka. Taču divu iemeslu dēļ Voldemārs atteicās to darīt. Pirmais – viņš bija kristīts citā konfesijā, otrs iemesls bija kāda neizārstējama, taču ne lipīga slimība, kas viņu un sievu turēja atstatu no sabiedrības,» skaidro S.Gerasimčuks. Mācītājs ir norūpējies par narkotiku izplatību, kas jūtama arī Dobelē, kuras iedzīvotāju skaits tikai nedaudz pārsniedz desmit tūkstošus. Viņš domā, ka izglābto bērnu audzināšanas rūpes uzņemsies Līgas māte un māsa, kuras viņš pazīst kā stipra rakstura sievietes, kas spēj normāli iekļauties sabiedrībā. «Čigāni savus bērnus nepamet,» piebilst mācītājs.
No sarunas ar «Ziņām» Līgas māte atteicās, piebilstot, ka ar medijiem jau esot runājusi. Viņa aprūpēja mazbērnus, kas pagājušajā nedēļā vēl atradās Dobeles slimnīcā. Viņu dzīvībai briesmas vairs nedraud.
Dobeles traģēdijas mācība
Ilona Kronberga, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) vadītāja
Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir nosauktas padsmit dažādas institūcijas, kas iesaistītas bērnu tiesību aizsardzībā. Vājais posms ir šo institūciju sadarbība, jo nav neviena normatīvā akta, kas liktu to darīt. Pašlaik Bērnu tiesību aizsardzības likums ir atvērts. Tajā ir jāieliek deleģējums VBTAI izstrādāt Ministru kabineta noteikumus, kas regulēs, kā šajā jomā sadarboties valsts, pašvaldību iestādēm un arī nevalstiskajām organizācijām. Ja mēs neko nedarīsim, šis gadījums kaut kā aizmirsīsies un ko līdzīgu piedzīvosim atkal. Līdzīgi ir ne tikai Dobelē. Cik tad ilgi tā var dzīvot!
Dana Didžus, nodarbojas ar romu bērnu integrāciju Jelgavas skolās
Mani šokē tas, ka neviens nav ziņojis ne ārstiem, ne sociālajiem dienestiem par to, ka mazu bērnu vecāki, turklāt vēl sieviete grūtniece, ir narkomāni. Narkotiku lietošana bija galvenais nelaimes cēlonis. Narkomānam var palīdzēt ārsts. Atbildīgajiem valsts un pašvaldību dienestiem saziņā ar romu ģimenēm būtu vajadzīgs mediators, kas ir no pašu tautas, runā dzimtajā valodā. Esmu darbojusies šādā lomā dažādos uz sabiedrības integrāciju vērstos projektos, taču pastāvīgi strādājošu mediatoru darbam ar romiem pagaidām nav.
