Pētījuma par imigrāciju Latvijā un tās ietekmi uz etniskajām attiecībām autori ir Fridriha Eberta fonds un Latvijas Ārpolitikas institūts.
Pētījuma par imigrāciju Latvijā un tās ietekmi uz etniskajām attiecībām autori ir Fridriha Eberta fonds un Latvijas Ārpolitikas institūts. Pētījumā atklāts kāds ne visai iepriecinošs fakts: jau tuvākās desmitgades laikā Latvija var nonākt situācijā, kad darbaspēka trūkuma dēļ valstij, iespējams, būs jāpiesaista imigranti. Bēdīgie secinājumi izdarīti, ņemot vērā deviņdesmito gadu sākuma un vidus demogrāfisko krīzi Latvijā. Svaru kasos atstāta arī pašreizējā negatīvā mirstības un dzimstības bilance, kā arī tendences darba tirgū.
Varam atcerēties dažu partiju saukļus pirms referenduma par iestāšanos ES, kas atvērtu durvis imigrantu pūļiem. Tobrīd tas bija aicinājums nebalsot par tautu staigāšanai pakļauto Eiropu. Galvenais arguments, kāpēc tikām aicināti stāties un ar savu balsojumu tam piekritām, bija cerība, ka beidzot sāksim dzīvot labāk. Protams, ne rīt uz brokastlaiku. Vismaz mūsu bērni dzīvos labāk. Ar piebildi – ja bērni vispār būs.
Pieredze liecina, ka ekonomisko labklājību attīstītajās Rietumeiropas valstīs nav iespējams nodrošināt bez trešo valstu iedzīvotāju imigrācijas. Šā brīža dzīves līmenis nodrošina augošas iespējas iegūt labu izglītību, kas savukārt nodrošina iespēju atrast labi atalgotu darbu. Progresa sekas ir darbaroku trūkums darbiem, kur prasības pēc izglītības un speciālām iemaņām ir minimālas. Rietumu ekonomiskās labklājības progress izrādījies par savdabīgu, arvien spēcīgāk darboties spējīgu imigrantu sūkni. Nav ko brīnīties, ka ES valdošā imigrācijas politikas doktrīna ir vērsta uz procesa, ja ne maksimālu, tad tomēr plašu liberalizāciju, lai noturētu vismaz pašreizējo labklājības līmeni un stimulētu ekonomisko attīstību.
Šī ir problēma, kas, gribam vai ne, jau tuvākajā nākotnē ietekmēs arī mūs. Pagaidām par ekonomiskās imigrācijas palielinājumu nekas neliecina, jo pēdējos gados Latvijā ik gadu iebraucis aptuveni 2000 cilvēku. Tas ir vājš mierinājums. Nopietni pētījumi liecina, ka jau tuvākajā nākotnē Latvijas darba tirgus pieprasīs tos bērnus, kas nav dzimuši jaunās neatkarības laikos. Tā saucamais demogrāfiskās piramīdas iztrūkums jau tagad ir aptuveni 200 tūkstoši cilvēku jeb kopš 1990. gada nedzimušo bērnu skaits. Protams, varam aizbildināties, ka aizgājušie padomju okupācijas gadi Latvijai salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm nesuši lielāko imigrantu pieplūdumu. Piedzīvotā sekas ir mūsu visai stingrie imigrācijas likumi. Tā rezultātā ir diezgan sarežģīti pārcelties dzīvot mūsu valstī. Cik ilgi varēsim norobežoties, ja gribēsim arī turpmāk attīstīt savu labklājību, bet izrādīsies, ka nav, kas restorānā novāc šķīvi, un laukā paliek nenovākti kartupeļi?
Valdībai (tikai kurai?) būtu visiem spēkiem un iespējām jāatbalsta mums labvēlīga demogrāfiskā politika. Zināmas cerības rada “māmiņu algu” ieviešana. Cerēsim, ka valdības maiņa un pagaidām neapstiprinātais nākamā gada valsts budžets šo labo pasākumu neapturēs. Par otru būtisku nosacījumu būtu jāuzskata valsts atbalstīta ģimenes politika, kas, tēlaini sakot, nupat saņēmusi pliķi. Ir pieņemts lēmums būtiski – no 274 līdz 86 miljoniem latu – samazināt finansējumu valsts ģimenes politikas realizēšanai tuvākajos desmit gados. Pirmajā tā skatīšanas reizē to atzina par būtisku un nepieciešamu, kaut arī drosmīgu, bet vētīšanas otrajā kārtā Finanšu ministrija iebilda pret pārāk lielo finansējumu. Tikmēr radariem un pretgaisa raķetēm naudiņa ir atradusies.
