Rudeņos man parasti ir ļoti optimistisks noskaņojums. Šogad ir bagāta ābolu raža, daudz citu dārzu un lauku labumu un, protams, krāsas dabā. Manuprāt, Jelgava šonedēļ ir pat skaistāka par Siguldu, kur pirms dažām dienām kopā ar kolēģiem biju aizbraucis. Ļoti glezniecisks ir Raiņa parks. Jau iepriekšējos gados esmu uzzīmējis skices bildei – liepas ar dzeltenām lapām (nez vai šoruden tās tādas kļūs) un turpat arī cilvēki – skolēni, pārīši, mammas ar bērnu ratiņiem. Pavasarī dzimušie jau paaugušies. Jūt pilsētas dzīvi. Ja ir labs laiks, pastaigājos pa Pils salu un aizeju gandrīz līdz vietai, kur varētu redzēt Ozolpili. Pelēcīgos toņos krāsojas alkšņi, zeltainie bērzi iespīdas kā dārgakmens. Ja vēl tas atspulgojas ūdenī… Patīk rūgtenā lapu smarža. Ne vienreiz vien izejot dabā, redzamas izmaiņas, un līdz ar to galvā rodas visādas variācijas, darbojas iztēle. Dažreiz skaista šķiet arī pelēka diena. Rēnā gaismā, miglā rudeņi ir ļoti simpātiski. Šajā gadalaikā esmu daudz gleznojis, un vismaz divas trešdaļas manu darbu ir ainavas. Darbnīcā bildes jākar pie griestiem, citur vairs nav, kur likt. Tomēr, klausoties Latvijas Radio «Klasiku», kur, starp citu, samērā maz ir politikas, gleznoju vien tālāk. Esmu iecerējis arī vienu lielo gleznu, ko domāju izstādīt 2012. gadā savai astoņdesmit gadu jubilejai veltītajā izstādē. Pastaigās dabā, manuprāt, labāk doties divatā. Un varbūt pat nūjot, nevis vienkārši iet. Skaistu maršrutu taču pietiek. Savulaik ar kolēģi Visvaldi Garokalnu braucām gleznot uz Zaļeniekiem, arī Tērveti, Sprīdīšiem, Svēti. Vienu rudeni ar māšeli staigājām tepat Pārlielupē pa Bērzu ceļu. Ja kāds ir ceļa jūtīs uz Siguldu, jārēķinās, ka tur skaistums ir manāmi komercializēts. Lai tiktu pie Turaidas rozes, uz Dainu kalnu bomis priekšā, un, ja nebūsiet samaksājuši trīs latus (pensionāri 50 santīmu), tur netiksiet. Brauciens pa trosu ceļu – pieci lati, ievērojamas cenas ir arī mašīnu stāvvietām. Taču šonedēļ Jelgavā tepat aiz loga, kā es redzu, vēl lielāks skaistums, un tas par brīvu.
