Pagājušajā nedēļā Rīgā tika organizēts zemnieku samits – starptautiska konference «Lauku attīstība Latvijā». Rīkotāji uzskata, ka tas bijis izdevies dialogs nacionālā līmenī, atliekot tikai (kāds sīkums!) runāto realizēt.
Pagājušajā nedēļā Rīgā tika organizēts zemnieku samits – starptautiska konference «Lauku attīstība Latvijā». Rīkotāji uzskata, ka tas bijis izdevies dialogs nacionālā līmenī, atliekot tikai (kāds sīkums!) runāto realizēt. Citādi uzskata vairāki praktiķi, zemes kopēji. Viņi rezultātus vērtē īsi: pupu mizas. Apņēmīgākie savu viedokli par situāciju laukos pauda piketā tās ēkas logu priekšā, kur bija jāsākas konferencei.
Piketē mironis un sivēns
Ne esmu īsts rīdzinieks, ne arī galīgs lauķis: normāls reņģēdājs starp līdzīgiem. Viņnedēļ tomēr Rīgā ticis, klejoju pa metropoli, vēroju, kur kāda jauna banka atvērta, kāds nams no eiroremonta «izsprucis», bet kur kādam tas nav lāgā izdevies; kur kāds ielu muzikants jaunu programmu apguvis, kurā stūrī vēl kāds ubags klāt nācis. Rīgas ielas – tā ir bilde, kur gan mūsu sabiedrības spožumi, gan vātis redzamas.
Te pēkšņi pamanu – vīrs guļ, beigts un pagalam. Krusts lai galvgalī, bet uz krūtīm tāfele: «Viņš bija zemnieks.» Gar nelaiķa bikšu tukšajām kabatām veltīgi šņukurē cūcēns ar tautisku vainadziņu – taču jau lopiņš avīzes nelasa, ka ar cūcību Latvijā nu ir pagalam, tāpēc meklē vai ne, bet jāpaliek bešā!
Kad nu nelaiķi tomēr pierunā augšāmcelties, viņš ļoti grib zināt, kas tai Latviešu biedrības namā viņpus ielas tiek runāts, vai viņam dos izredzes uz dzīvošanu, vai tomēr jāliekas no jauna gar zemi. Pats viņš spokoties negribot, tāpēc es, pakalpīgs (un ziņkārīgs arīdzan) būdams, veru Māmuļas smagās durvis, kas vēl nesen stenēdamas aizvērās aiz Eiropas baņķieru taukajām mugurām, bet nu, kamēr remontam tērēto miljonu spožums vēl turas pie sienām, ielaiduši vai pustūkstoti pašmāju arājiņu, kam kungi no valdības sarīkojuši konferenci «Lauku attīstība Latvijā».
Ūdensgabali starp kafijas pauzēm
Tur nu viņi bija pulcējušies – ministri un pašvaldību vadītāji, zemnieku sabiedrisko organizāciju pārstāvji, pašmāju ekonomisti un juristi, ASV, Vācijas, Francijas, Norvēģijas, Zviedrijas un Dānijas vēstniecību darbinieki un lauksaimniecības speciālisti… Tikai īstenu zemnieku maz. Laikam jau tiešām tie īstie pulcējušies ārā, ielas otrajā pusē.
Konferences pirmās dienas ievads bija veltīts dažādām «uzrunām» un «konceptuāliem ziņojumiem». Kad klātesošie no tiem jau jutās gana piekusuši, bija kafijas un pīppauze. Pēc tam mazliet vēl tika uzklausīta Latvijas Zinātņu akadēmijas profesore B.Rivža, kas sniedza ieskatu 1998. gada Lauku attīstības programmā un tās ieviešanas rezultātos 2000. gada sākumā, un Latgales attīstības padomes priekšsēdētājs M.Švarcs, kas, šķiet, iestājās par vietējā līmeņa iesaistīšanu lauku attīstības politikas veidošanā. Tad uzreiz bija jāsteidzas pusdienās, ko visiem uzsauca saieta organizētāji. Kā vecos, drūmos kolhozu gados «zirga pusdienlaiku» (tiesa, ne divas, bet tikai pusotras stundas garumā, tātad bez veldzējošās diendusas) aizvadījuši, samita dalībnieki ķērās klāt runām ar jaunu sparu, tikai nu sadalījušies grupās jeb sesijās.
Ievērības vērta likās sesija ar moto «Uz zināšanām balstīta lauku attīstība». Ļoti «svaiga» atziņa, ka laukiem būtu jāattīstās, pamatojoties uz zināšanām, nevis to trūkumu (kā līdz šim?)! Labprāt gribētos, lai tā būtu.
Arī vairākas citas mūsu valsts amatpersonu un speciālistu uzstāšanās atgādināja prātā neizdzēšamos laikus, kad no sarkani tapsētām tribīnēm tika lieti ūdensgabali par «ilgi krāto un beidzot gūto pieredzi». Aizkustinājumu izraisīja, piemēram, jaunā zemkopības ministra Ata Slaktera dziļi patiesās atziņas par dzīvi kā tādu un par lauku ļaužu dzīvi jo īpaši. Piemēram, «Lauksaimniecība bija, ir un paliks lauku mugurkauls, un lauksaimniecībā jābūt tirgus orientētām saimniecībām», «jākoncentrē visi fondi viena mērķa sasniegšanai», «jāpanāk to prasmīga koordinācija» un tamlīdzīgi. Zāle sarosījās, kad ministra kungs apņēmīgi darīja zināmu savu nodomu uz karstām pēdām doties uz Ministru kabinetu ar priekšlikumiem, kā kompensēt zaudējumus:
– Jāatrod iespējas īpašam finansējumam, jo šopavasar zemniekiem ir pilnībā nosaluši vairāk nekā 18 000 hektāru graudaugu. Ja nebūs risinājuma, tad bankrota draudiem tiks pakļauta virkne saimnieku, kam nekas cits neatliks, kā papildināt jau tā kuplo bezdarbnieku pulku.
Kaut gan ministrs runāja apņēmīgi, «risinājums» netika rasts: Ministru kabinets stāvēja kā klints, ka piešķirt vai nepiešķirt zemniekiem šādu finansējumu ir tiesīga tikai Saeima. Bet tavu ligu! Tieši tagad sagadījies, ka Saeimas kungiem un dāmām negrozāmi iestājušās vasaras brīvdienas, tātad labākajā gadījumā tikai septembrī varēs lemt, vai «apsaldētajiem» zemniekiem atmest kādu artavu… Gudri, nudien gudri! Jo ticams taču, ka līdz tam laikam kāds salnu ķertais nomirs badā, un tā varēs ietaupīt liekus izdevumus. Turklāt pats ministrs taču apgalvoja, ka «nekas cits neatliks»…
Arī sesijās skanēja daudz konstatējumu, kurus visus vairāk vai mazāk apvieno zemkopības ministra rezumējošā atziņa:
– Nepieciešama jauna, ilglaicīga, mērķtiecīga lauku attīstības programma, saskaņota reģionu un nozaru griezumā. Cilvēkiem laukos ir jāzina par perspektīvām. Un te nu visiem dalībniekiem – valstij ar tās dažādajām ministrijām un fondiem, pašvaldībām, reģionu attīstības aģentūrām, sabiedriskajām organizācijām un iniciatīvas grupām jāspēlē vienā virzienā, ar vienu mērķi.
Nu, viedi vārdi! To būtība daudz neatšķiras no piketētāju prasībām ielas viņā pusē. Viņi arī, tikai ar stiprākiem vārdiem, iestājas par to, lai tiktu izbeigts genocīds pret Latvijas zemniecību un nodrošināti līdzvērtīgi konkurences apstākļi, lai tiktu ievēroti Lauksaimniecības likumā paredzētie noteikumi par cenu paritāti un kopējās subsīdiju summas noteikšanu, par zemnieku atbalsta pasākumu nemainīšanu vismaz piecus gadus.
Atšķirība ir tā, ka iela fiziski un topogrāfiski atdalīja runātājus no darītājiem. Runātāji bija tā aizrāvušies ar faktu un situācijas konstatāciju, ka saulainajā dienā ij nemanīja visā spožumā degam glaunās misiņa lustras. Nabadziņi konferences otrajā dienā būtu pat aizmirsuši par maltīti, ja vien sesijas (Nr.3) vadītāja vai katram runātājam neuzšautu ar atgādinājuma pātagu, ka pietiek runāt, cienasts dziestot. Patiesībā dažus runātājus labprāt būtu klausījies ilgāk, jo viņi tiešām vēstīja interesantu pieredzi, piemēram, Dundagas pašvaldības darbiniece A.Pūliņa iepazīstināja ar pašvaldību apvienības «Ziemeļkurzeme» praksi. Diemžēl savu sakāmo viņa nepaguva pabeigt nenovēršamo pusdienu dēļ. Patiesi dzelžains reglaments! Laikam jau kārtībai valstī jābūt, un tai jāsākas ar vistas stilbu un siera salātiem. Nesatricināmi kā Saeimas brīvdienas.
Zviedrs brīnās, ludzānieši skaita santīmus
Ministrs A.Slakteris savā runā kritizēja 1998. gada vasarā Saeimas apstiprināto Lauku attīstības programmu (to pašu, par kuras ieviešanu referēja godājama profesore), nosaukdams to par tukšu frāžu savirknējumu.
Tukšu frāžu netrūka arī šajā konferencē. Tiesa, bija samērā daudz viesu no attīstītām valstīm, kuri centās radīt priekšstatu par to, kā strādā fermeri pie viņiem un ar ko nodarbojas pārējie iedzīvotāji, kas nemitinās pilsētās. Taču neviena gatava recepte Latvijai neder, nekādu pieredzi nevar mehāniski «uzpotēt» mūsu apstākļos. Zviedrijas Zemnieku federācijas vecākais konsultants un projektu menedžeris Svens Holstrems to lika manīt samērā tieši, diplomātiski pauzdams arī izbrīnu par to, ka konference organizēta «no augšas»; viņam esot radies priekšstats, ka arī viena otra iniciatīva pie mums tiekot radīta «augšā», lai gan vajadzētu būt otrādi.
Viņam pievienojās kāda pagasta vecākais no Ludzas rajona:
– Paldies, protams, tiem, kas mūs šurp uzaicināja. Taču, ja domāsiet arī vēl nākamgad vai kādu citu reizi rīkot līdzīgu konferenci, es ieteiktu rīkotājiem pirms tam iekāpt mašīnā un apbraukāt, apskatīt tās vietas un apstākļus, par kuriem pēc tam no tribīnes runāt.
Viņš arī minēja, ka ir divkosīgi runāt par lauksaimniecības attīstību, ja jau tagad skaidrs, ka arī turpmāk šajā nozarē nodarbināto skaits turpinās sarukt.
– Tagad Latgalē ir daudzas ģimenes, kur katram cilvēkam iznāk ne vairāk par pieciem līdz septiņiem latiem mēnesī, kur vienīgais reālais naudas avots ir vecmāmiņas pensija. Šie laucinieki nemaz nevar biļeti nopirkt ceļam uz tādu konferenci kā šī!
Uz tādu kā šī laikam arī nebūtu vērts braukt no tālienes, es prātoju, dodamies prom pa Māmuļas durvīm pāri ielai pie «nelaiķa», lai pavēstītu, ka viņš var necelties, ka kaprača lāpsta pār mūsu lauksaimniecību jau pacelta… Bet vairs nebija ne mirēja, ne cūkas bērna. Kamēr konferencē vēl un vēl atkārtoja jau zināmo, piketētāji bija devušies mājup, kur aizgaldos lopi barojami, kur sējumi miglojami un kartupeļi aparami.
Laikam tiešām jānāk komētai, Eiropas Savienībai vai vismaz līdzīgām briesmām, lai izmainītu zemnieku dzīves ritmu.
