Pēdējā laikā līdz ar nebijušām aktivitātēm Latvijas iekšpolitiskajā dzīvē un arī ārpolitikā vērojama sarosīšanās.
Pēdējā laikā līdz ar nebijušām aktivitātēm Latvijas iekšpolitiskajā dzīvē un arī ārpolitikā vērojama sarosīšanās. Īpaši tas sakāms par to, kas notiek starp Latviju un Krieviju. Turklāt paredzams, ka tās intensitāte augs līdz ar tuvošanos 1. maijam – dienai, kad mūsu valsts kļūs par pilntiesīgu ES dalībvalsti. Ja runājam par notikumiem iekšpolitikā un to saistību ar Latvijas austrumu kaimiņu, nevar nepieminēt jau daudz apspriesto jaunajā mācību gadā gaidāmo izglītības reformu mazākumtautību skolās. Cik šis jautājums ir uzmanības lokā Krievijā, varam spriest pēc tā, ka vizītē pagājušajā nedēļā bija ieradies Krievijas ārlietu ministra vietnieks Vladimirs Čižovs. Turklāt zināmu pikantuma piegaršu notiekošajam piešķir Latvijas Ārlietu ministrijas lēmums atteikt iebraukšanas vīzu Krievijas Valsts domes priekšsēdētāja vietniekam Dmitrijam Rogozinam. Kaimiņvalsts parlamenta vicespīkers bija plānojis piedalīties 6. martā Rīgā notiekošajā krievu skolu aizstāvju kongresā. Protams, viņš, komentējot Latvijas Ārlietu ministrijas lēmumu, apsūdzēja mūsu varas iestādes “gļēvulībā un vārgulībā”. Tikai nekļūst īsti skaidrs, kur šajā gadījumā ir gļēvulība un kurā brīdī esam parādījuši vārgumu. Drīzāk otrādi. Beidzot ārpolitikā esam sākuši nostāties “uz abām kājām”, nemitīgi neatskatoties uz katru Krievijas izteikto neapmierinātības čukstu.
Rogozina kungs sacījis, ka “tā vietā, lai meklētu risinājumu sarežģītai un viņu pašu radītai problēmai, kā rezultātā krievu skolēniem tiek liegta iespēja mācīties dzimtajā valodā, Latvijas varas iestādes baidās no tieša dialoga ar Krievijas parlamenta pārstāvjiem”. Var piekrist, ka problēma ir gana sarežģīta un paši vien esam vainīgi par nepietiekamo reformas jēgas skaidrošanu pašmāju “nezinīšiem”, tomēr nevar piekrist vārdiem, ka baidāmies no tieša dialoga. Lai tas notiktu, tēlaini sakot, jābūt vismaz diviem runātājiem, kas agri vai vēlu nonāktu pie kopsaucēja. Dialogs tomēr nav monologa paveids, kad viens no runātājiem joprojām uzskata, ka sarunu partneris ir “sabuntojusies” lielvalsts province. Tas, ka Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāvis arī šoreiz nepiekritīs mūsu okupācijas faktam, bija jau sagaidāms. Ir arī sagaidāms, ka tas nenotiks nekad. Okupācijas fakta atzīšana nestu sevī pietiekami daudz juridisku un ekonomisku konsekvenču. Tāpēc vien atliek mūsu ārpolitikas veidotājiem novēlēt arī turpmāk būt pietiekami stingriem, veidojot attiecību vadlīnijas.
Jau pieminētais Čižova kungs uzskata, ka paši vien esam vainīgi, jo, ja Latvijā atceltu vai vismaz atliktu skolu reformu, tas būtu pietiekami spēcīgs signāls, lai Krievija ratificētu robežlīgumu. Jāpiebilst vien tas, ka, piekāpjoties vienā jautājumā, līdzšinējā starpvalstu attiecību pieredze liecina, ka tiktu izvirzītas citas prasības, kuras apmierinot, mēs saņemtu jaunas. Un tā bez gala, jo problēmas atslēga jau slēpjas vienkārši tajā, ka normālās kaimiņattiecībās nav ieinteresēta pati Krievija. Noslēgtais robežlīgums likvidētu iemeslu uzturēt savstarpējo attiecību spriedzi, un, pastāvot pašreizējam informatīvajam vakuumam par notiekošo Latvijā, arī pašā Krievijā būtu grūti paskaidrot, kāpēc tā piekāpusies “ļaunajiem” nacionālistiem un tautiešu tiesību apspiedējiem. Atliek vien notiekošo mūsu starpvalstu attiecībās “pieņemt zināšanai” un, neatskatoties uz kaimiņa niknajiem čukstiem un brēcieniem, rīkoties tā, kā uzskatām par pareizu.
