Saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem pašvaldībām savā teritorijā iedzīvotāji jānodrošina ar iespēju par saprātīgu cenu saņemt centralizēti ražotu siltumenerģiju.
Saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem pašvaldībām savā teritorijā iedzīvotāji jānodrošina ar iespēju par saprātīgu cenu saņemt centralizēti ražotu siltumenerģiju. Tam varētu piekrist ikviens jelgavnieks, kas siltumu saņem no Jelgavas Siltumtīklu uzņēmuma, kurš, paziņojis savu maksātnespēju, tomēr turpina iedzīvotājiem piedāvāt savus pakalpojumus. Cerams, ka maksātnespējas jautājums tiks atrisināts veiksmīgi. Tomēr jau ilgāku laiku ne tikai Jelgavā, bet arī daudzviet citur Latvijā par aktuālu kļuvusi cita bēda: savulaik daudzdzīvokļu mājās ar centralizētu siltumapgādi masveidā tika dotas atļaujas no tās atslēgties atsevišķiem dzīvokļiem. Liekas, kas var būt demokrātiskāk – pašam dzīvokļa īpašniekam ir tiesības izvēlēties, kā apsildīt savu īpašumu – ar tvaiku, gāzi vai elektrību.
Deviņdesmito gadu vidū šāda it kā demokrātiska pieeja, turklāt popularizēta plašsaziņas līdzekļos, guva atsaucību. Daudzviet arī Jelgavā atslēgšana tika motivēta ar cīņu pret lielajiem parādniekiem. Tolaik pašvaldībai šķita, ka “nogriežot” siltumu caurulēs, jautājums tiks atrisināt gluži vai automātiski – ja reiz nemaksā, apkures nebūs. Taču atradās arī tādi, kas visai ātri aptvēra: atslēgties no centrālapkures un ierīkot alternatīvo apkuri viņiem būs daudz izdevīgāk nekā ik mēnesi maksāt ne pārāk mazos, turklāt arvien augošos rēķinus. Variantu tolaik bija daudz, un “Ziņas” par tiem ir rakstījušas. Kā atzīst pilsētas pašvaldībā, liela problēma nav nedaudzie dzīvokļi, kuru īpašnieki alternatīvo apkuri iekārtojuši atbilstoši pašvaldības apstiprinātiem noteikumiem un to nodevuši ekspluatācijā. Problēma ir ar tiem dzīvokļiem, kas no apkures gan tika atvienoti, bet citu apsildīšanas veidu joprojām nav ierīkojuši. Tā kā siltumam piemīt īpašība apsildīt arī aukstākās telpas, daļa iedzīvotāju vārda tiešā nozīmē dzīvo uz to rēķina, kas par siltumenerģiju maksā. Vairumā no apkures atslēgto dzīvokļu temperatūra ir tikai mazliet zemāka nekā apkurinātajos. Un tādu mitekļu pilsētā ir vairāki simti. Savā laikā kāds no pašvaldības funkcionāriem, laikam palūkojies debesīs, secināja, ka šo dzīvokļu iemītniekiem arī tomēr būs jāmaksā – 17 procentu no pilnās apkures maksas. Tagad gan neviens vairs nevar (varbūt negrib?) atzīties, kurš bija šīs gudrās galvas īpašnieks. Tāpēc joprojām tautā runā, ka šādu privilēģiju izmantojis ne viens vien tā laika priekšnieks.
Vienā ziņā var saprast no apkures sistēmas atslēgušos dzīvokļu īpašnieku nevēlēšanos izmantot centrālapkuri: galu galā par siltumu būs jāmaksā stipri vien vairāk, un ne jau visiem tas būs pa kabatai. Taču tajā pašā laikā par to viņu dzīvokļos joprojām maksā kaimiņi, kas arī līdz šim ir seguši visas mājas kopīgi patērētā siltuma izmaksas. Pašvaldības lēmums noteic, ka, ja alternatīvā apkure nav iekārtota un nodota ekspluatācijā, centrālapkuri atjaunos teju vai piespiedu kārtā par paša apsaimniekotāja līdzekļiem. Protams, ievērojot demokrātijas normu, ka šādu lēmumu pieņem pārējo dzīvokļu īpašnieku kopsapulcē. Jādomā, ka pret to iebildumu nevarētu būt. Tikai – kārtējo reizi par senu un ne pārāk saprātīgu lēmumu jāatbild tiem, kas ir tā upuri.
Kā rīkoties šajā gadījumā? Diezin vai izdosies pieņemt vienprātīgu lēmumu. Katram būs sava taisnība. Kaut gan problēma patiesībā ir cenā, par kādu jelgavniekiem jāpērk siltums savā dzīvoklī. Kamēr tai būs tendence palielināties, centralizētās siltumapgādes mīlēšanu no jelgavniekiem nav cerību sagaidīt.
