Mūzikas terapeitei, diriģentei un skolotājai Agijai Pizikai pavasaris izdevies īpaši dāsns.
«Tagad ir gada skaistākais laiks, kad pumpuri sprāgst, viss zied un zaļo. Kāpēc, piemēram, šogad sanācis tā labi? Tāpēc ka visam klāt ir mīlestība, bez mīlestības nekā nebūs,» ir pārliecināta Agija Pizika.Par to, ka šopavasar patiešām sanācis labi, liecina Agijas vadīto dziedošo kolektīvu panākumi. «Rotiņa» aizvadītās nedēļas nogalē Latvijas finālā bērnu vokālo ansambļu kategorijā ierindojās otrajā vietā – līdzās «Knīpām un knauķiem». Vēl pirms nedēļas Jelgavas pilsētas koru skatē sekmīgi, nopelnot vienu no augstākajiem žūrijas vērtējumiem, startēja jauniešu kamerkoris «Mītava».– Ko kolektīviem, īpaši jau bērniem, nozīmē dalība šādos konkursos? «Rotiņai» turklāt vēl nācās izturēt trīs kārtas – pilsētas, reģiona un visas valsts mērogā.Domāju, ka pamatu pamatos ir audzināšana. Vecmāmiņa, kura mani uzaudzināja, man prasīja būt atbildīgai. Es varēju iet uz ballēm, bet laikā, kad biju solījusi pārnākt, vajadzēja būt mājās. Savukārt korī «Ave Sol» piecās minūtēs pēc jebkura pārbrauciena bija jābūt gatavam uzvilkt tautas tērpu un dziedāt. Atbildību es prasu gan no sevis, gan citiem.Ja mīli dziesmu, tad arī sanāks. Skolotāja pienākums ir radīt patiku un interesi, lai bērni neteiktu – «man riebjas dziedāt korī (vai ansamblī)!». Konkurss ir iespēja parādīt rezultātu. Es bērniem saku – centieties visu izdarīt tā, kā esam mācījušies. Nekas vairāk arī nav vajadzīgs, nevajag «saspringt». Un viņi izgāja un izdarīja. Var jau nodziedāt tīri un perfekti, bet, ja tas nenāk no sirds, būs tukšs priekšnesums.– Bet ja neizdotos un nebūtu tai konkursā rezultāta? Varbūt, jau uzņemot «Rotiņā», tiek atlasīti tikai paši perspektīvākie?Atnāk arī «rūcēji». Piemēram, ir puisītis, kurš rūca visu gadu. Un pēkšņi – dzied. Vingrinājumā Lauris ņem un precīzi nodzied «visas augšas». Par to vislielākais prieks, lielāks par uzvarām konkursos. Ne ar visiem gan beidzas tik optimistiski, gadās arī, ka vecāki atmet ar roku – neesot izaugsmes. Rezultāts nav sasniedzams uzreiz. To redzu, strādājot ar bērniem ar īpašām vajadzībām.– Tev ir arī tāda darbības joma?Esmu pabeigusi Liepājas Universitātē maģistrantūru mūzikas terapijā un strādāju ar divām rehabilitācijas grupām. Mana pastāvīgā darba vieta ir pirmsskolas izglītības iestāde «Rotaļa», kur esmu gan mūzikas skolotāja, gan mūzikas terapeite. Esmu ļoti pateicīga visiem direktoriem un vadītājiem – gan tagadējiem, gan iepriekšējiem –, kuri mani pieņēmuši tādu, kāda esmu, un savā jomā dod vaļu plosīties.– Ir arī jauniešu kamerkoris. Sekojot «Mītavai» pilsētas koru skatē, iepriecināja ne tikai žūrijas augstais vērtējums punktu izteiksmē, bet arī dzīvespriecīgais priekšnesums.Ja acīs nav dzirksteles, nekas neiznāks. Ja tikai virspusēji kaut ko ņem un tver, tad virspusējs un neuzrunājošs ir arī priekšnesums.Tā bija ar dziesmu «Aiz upītes jēri brēca». Redzēju, ka daudziem šī dziesma īsti nepatika. Bet to taču var uztaisīt kā konfekti! Un uztaisījām arī! Par to esmu pateicīga kolēģei, kura veidoja horeogrāfiju. Uzskatu, ka Ramona Joma ir ļoti talantīga – dzirdot frāzi, viņa jau saprot, kāda būs kustība. Ne velti Ramona beigusi Mūzikas akadēmiju, gan pedagogu specialitātē.Arī koncertmeistarus izvēlos no tiem, kuriem ir atbildības izjūta, neciešu «haltūristus». Tāpēc man spēlē Māris Treijs, obojists Indris Egle. Viņi savā lietā ir profesionāļi.– Tev pašai šī dzirkstele acīs bijusi vienmēr?Cik atceros, man nebija tā saucamo vidējo atzīmju, bija vai nu piecinieks (piecu ballu sistēmā – red.), vai divnieks. Ja ko nebiju sagatavojusi, nākamajā reizē vajadzēja saņemties. Uzskatu, ka man ļoti paveicies ar skolotāju Jelgavas Mūzikas vidusskolā – Veltu Riekstu.Skolā un ar bērniem ir citādi, tur ir vecāki vai atzīmes, bet pieaugušajiem tagad pašdarbībā pagrūti ar motivāciju – kādus mērķus izvirzīt? Mani nenomierina teiciens «bet citur taču arī tāpat…». Es domāju tālāk, un ne tikai par dziesmu svētkiem, bet vispār par latvietību – par kultūru, par valodu.Savus darbus esmu centusies darīt pēc labākās sirdsapziņas, ar pilnu atdevi. Brīžiem sanāk stipri daudz, piemēram, 27. maijā pulksten trijos «Rotaļā» būs izlaidums Puķu grupai (tā dēvē vecāko grupu), un jau pēc divām stundām man ar saviem kolektīviem jāiet Pilsētas svētku gājienā. Agija Pizika Mūzikas skolotāja un mūzikas terapeite pirmsskolas izglītības iestādē «Rotaļa»; vada aģentūras «Kultūra» bērnu vokālo ansambli «Rotiņa» un kamerkori «Mītava»; jelgavniece, mācījusies Jelgavas 2. vidusskolā un Mūzikas vidusskolā; dziedājusi Latvijas Radio korī (1983 – 1984; 1994 – 1996 un atsevišķos projektos) un korī «Ave Sol» (1984 – 1993); kordiriģente – 1988. gadā absolvēta Latvijas Valsts konservatorijas Kordiriģentu fakultāti; mūzikas terapeite – 2009. gadā ieguvusi maģistra grādu Liepājas Universitātē.
