Smiltīs, mežā, basām kājām vai sporta apavos – Ilzei Pelēcei vienkārši patīk skriet
Sacensību seriāla «Skrien Latvija 2015» septiņu pasākumu kalendārā iekļauts arī 11. jūlija Jelgavas nakts pusmaratons, un dalībnieku sarakstā jau atrodami ap 300 sportistu. Starp tiem arī skrējēju kluba «Ozolnieki» dalībniece Ilze Pelēce, kas pieteikusies 21,0975 kilometru distancei.
«Ilze ir viena no mūsu aktīvākajām skrējējām un pagājušā gada startu vērtējumā šajā ziņā starp dāmām ierindojusies pirmajā vietā,» stāsta kluba prezidents Juris Bērziņš un atklāj, ka saviesīgā pasākumā svētdien, kad tiks izvērtēts aizvadītā gada veikums, Ilzi gaida arī balva par pirmo vietu iknedēļas skrējienu «Ozolnieku apļi» kopvērtējumā.
«Juris visu precīzi uzskaita, un, ja jau viņš sarēķinājis, tad tā arī ir,» pasmaida LLU Fizikas katedras pasniedzēja Ilze, kas piekritusi sarunai par savu dzīvi sportā. «Godīgi sakot, neesmu rezultātu skrējēja, esmu arī izbaudījusi, ko nozīmē pusmaratonā finišēt pēdējai, kad aiz muguras vairs brauc tikai ātrās palīdzības mašīna,» atkal nosmaida Ilze, ļaujot noprast, ka stundas, minūtes un sekundes viņas «paralēlajā karjerā» nav būtiskas.
– «Gada aktīvākā skrējēja» – tas laikam nozīmē krietni daudz startu. Šāgada programmā jau ierakstīts Jelgavas pusmaratons. Kā izvēlaties, kur piedalīties?
Bija laiks, kad meklēju, kur varētu startēt, bet pamazām esmu nonākusi otrā galējībā, kad jāsāk gudrot, no kā varētu atteikties. «Skrien Latvija» seriālā šosezon piedalīšos visos pusmaratonos, tas nozīmē katru mēnesi. Reizi mēnesī ir «Ielūdz Ozolnieki», un – kā neskriesi savās mājās. Daudz arī visādu citu iespēju – skriet smiltīs, skriet mežā, skriet basām kājām.
– Kā sākās šī aizraušanās?
Sāku 2008. gada pavasarī. Dzīvodama Ozolniekos, skrējējus biju redzējusi, taču neienāca prātā, ka tas varētu attiekties arī uz mani. Bet tad viens paziņa uzaicināja noskriet «Ielūdz Ozolnieki» distanci. Aprīļa vidū sāku trenēties, pirmās sacensības bija ap Jāņiem. Vērtēšana tur pa vecuma grupām, un savā grupā izrādījos vienīgā, līdz ar to pirmā. Tā arī sākās. Pirmajā gadā rezultāti arvien uzlabojās, un 2009. gada pavasarī jau skrēju «Nordea» pusmaratonu. Tur gan gāja grūti. Laikam jau sākumā biju «izlikusi visu», un savus pirmā gada rezultātus pēc tam pārspēju tikai 2012. gadā. Sākot skriet garās distances, cilvēks iemācās sevi pietaupīt. Tā kā esmu arī datoru fane, papildu motivācijai no sākta gala centos visu pierakstīt, zīmēju pat graficiņus, taču rezultāts joprojām ir mazsvarīgāks par foršajām sajūtām pašā skriešanas procesā.
– Skrienat veselības labā?
Arī, bez šaubām. Iesnas nav bijušas nu jau gadus trīs, tikko jūtu, ka sāk tuvoties, eju skriet, un viss kā ar roku atņemts.
– Nopietnas sacensības tomēr prasa arī treniņu regularitāti?
Kādas četras reizes nedēļā cenšos paskriet. Viena no tām ir sacensībās «Ozolnieku apļi». Bet pamatā treniņos skrienu viena pati. Neinteresējos par treneriem, cenšos pēc pašas sajūtām, kā sadomāju, tā arī daru.
– Pieredzei un domu apmaiņai neklātienē tagad ir klubs un portāls «Noskrien.lv».
Jā, tas ir fenomens, kas spēj visus apvienot un organizēt ne tikai internetā, bet nu jau aizgājis arī uz tikšanos un treniņiem klātienē. Tajos pārsvarā gan piedalās rīdzinieki, bet arī es esmu aktīvs biedrs, reģistrēju savus skrējienus. Ar šo mājas lapu, kur Edgars Rencis popularizē skriešanu basām kājām, saistās arī jauns posms manā skrējējas pieredzē. Tāda popularizēšana ir laba lieta – citi padzird, un tā arī es padzirdēju. 2011. gadā izmēģināju, un jau ar pirmo reizi iepatikās.
– Bet kur tad var skriet basām kājām? Ne jau Ozolnieku trasē.
Tieši «Ozolnieku apļu» trasē vislabprātāk skrienu bez apaviem. Baskāju sacensībās esmu piedalījusies tikai pludmalē. 2013. gadā 34 kilometru distancē uzzināju, ka šīs mīkstās baltās smiltiņas var noberzt pēdu līdz asinīm. Pagājušajā gadā mans mērķis bija vienalga ar kādu rezultātu, bet finišēt bez asinīm, un izdevās.
– Varat pateikt, kas ir jūsu mīļākā distance vai sacensības?
Neesmu tā vērtējusi. Skriešana kļūst arvien populārāka, pusmaratonu arvien vairāk, bet tas nosaukums… Visu laiku prātā doma, ka tā ir tikai puse no kaut kā. Vai saņemšos uz to «veselo» – nezinu. Pludmales skrējiens ir kas citādāks. Īpašs man likās Cēsu «ECO Trail» pagājušajā gadā Gaujas Nacionālā parka takās. Un līdzīgi arī «Stirnubuks» Engurē, kas šogad jau pacenties pārtapt piecu skrējienu seriālā.
– Tas nozīmē, ka arī tie būs jūsu sezonas grafikā?
Tas nozīmē, ka man ir vājš raksturs un grūti atteikties no tā, kas patīk.
– Kopā izklausās krietni daudz, vai nevar uznākt piekusums?
Bišķi pirms un bišķi pēc sacensībām atpūšos, kādu treniņu izlaižu. Tā nav, ka nogurums māktu.
– Jelgavā būs nakts pusmaratons, vai vēlā stunda neietekmē startu?
Arī treniņos labprātāk skrienu vakaros, un tā jau vēl nav nekāda nakts. Īstā nakts paredzēta «ekotreila» skrējienā pa mežiem.
– Tādā arī startēsiet?
Laimēju bezmaksas dalību – ko citu lai dara?
– Runājam par vasaru, bet kas notiek tagad, ziemā?
Ziemā arī skrienu. Ja kājas slīd, tad lēnāk. Ne tik tālu no mājām, lai var ātrāk atgriezties, ja paliek auksti.
– No gargabalniekiem esmu dzirdējusi, ka tāds treniņa skrējiens der stresa noņemšanai un palīdz sakārtot domas.
Domas – jā, tās var salikt ļoti labi. Ja jāraksta referāts vai publikācija, tad tiešām eju skriet. Varbūt publikāciju gluži vienā skrējienā nevar dabūt gatavu, bet pamatkodolu gan. ◆
