««Berlīnes enerģija» vērtēs Jelgavas siltumapgādi» (9. aprīlis) Auditors: Man tiek pārmests, ka visā saskatu negatīvo, tomēr šajā gadījumā ir zināmas bažas.
“”Berlīnes enerģija” vērtēs Jelgavas siltumapgādi” (9. aprīlis)
Auditors: Man tiek pārmests, ka visā saskatu negatīvo, tomēr šajā gadījumā ir zināmas bažas. Saprotu, ka vācieši kaut kādu savu iemeslu dēļ (iespējams, slēpjoties aiz palīdzības, grib nodrošināt ar darbu pašu nenodarbinātos speciālistus, iesaistot tos auditu veikšanā un citās aktivitātēs), bet dāvinātam zirgam…
Mani vairāk māc bažas par mūsu pusi, ka atkal visi gigantiskie projekti nepārvēršas par čiku, bet projektu naudiņa nenonāk privātā skabatās. Padomāju, paanalizēju un nonācu pie secinājuma, ka vaina nav tarifos un pakalpojuma sniedzēja uzspiešanā, bet gan nekvalitatīvajā un neregulējamā pakalpojumā, ko sniedz situmapgādes uzņēmumi.
Pakalpojuma saņēmējs ir spiests saņemt nevis pakalpojumu, kas viņam vajadzīgs (pastāvīga, regulējama siltumapgāde, kas organizēta līdzīgi kā, piemēram, elektrības padeve – katrā dzīvoklī savs skaitītājs, iespēja patstāvīgi regulēt siltumu utt.), bet to, kas ir vienkāršāks un izdevīgāks pakalpojuma sniedzējam (ir kaut kāds kopējs mājas skaitītājs, kura rādītājus zina tikai daži cilvēki (neviens no tiem nav pakalpojuma saņēmējs), siltumpiegādi drīkst regulēt tikai pakalpojuma sniedzēja pārstāvji, parādās mistiski skaitītāja rādītāji, ieviestas neizprotamas maksājumu aprēķināšanas formulas, kā arī jāmin pakalpojuma saņēmēja absolūtais beztiesiskums).
Domāju, visi jau saņēmuši pagājušā mēneša rēķinus. Nezinu, kā citiem, bet man par kvadrātmetru aprēķināti 78 santīmi plus vēl visi jaunizveidotie maksājumi. Jāatzīst, ka māja tiešām tika kurināta uz nebēdu pat siltajā laikā. Pēdējās trīs nedēļas temperatūra dzīvoklī, kaut gan tas tiek sistemātiski vēdināts, zemāk par 25 grādiem nekrīt. Tāds karstums rada nevis komfortu, bet izraisa diskomfortu.
Es mazliet atkāpos no tēmas, bet minētais ir saistīts ar to, ko gribēju pateikt. Pašreiz man kā pakalpojuma saņēmējam nav iespēju regulēt dzīvoklī nepieciešamo temperatūru, sekot reālajam siltuma patēriņam, bet jāsaņem tas, ko man dod, un jāmaksā tik, cik no manis pieprasa. Tas ir tas pats, kas būtu, ja, piemēram, veikalos sāktu pārdot pienu tikai 10 litru iepakojumos un maizi 3 kilogramu klaipos, bet cenu (kas pastāvīgi mainītos) nosauktu pie kases. Gribi – ņem, negribi – sēdi badā. Kā to varētu risināt? Ļoti vienkārši. Pašvaldībām siltumapgādes pakalpojumu sniedzējiem būtu jānosaka konkrētas prasības pakalpojuma saturam un kvalitātei, kā arī jānodrošina pakalpojuma sniedzēja darbības nopietna uzraudzība un kontrole. Diemžēl pie mums tajā nav ieinteresēta ne pašvaldība, ne siltumapgādes uzņēmumi.
kāds: Auditoram taisnība. Cilvēki nav muļķi, zina, ka apkure nav lēts prieks. Lai ko teiktu vai darītu, bet siltums ziemā patīk visiem. Diemžēl ažiotāža ap apkures problēmām un neapmierinātība rodas tāpēc, ka pakalpojuma saņēmēji paši nevar noteikt pakalpojuma apjomu, ko vēlētos saņemt, nevar kontrolēt to apjomu un aprēķinātās maksas pamatotību. Ja tas viss būtu sakārtots, arī pretenziju nebūtu. Protams, pa kādam neapmierinātajam atrastos vienmēr, bet tā nebūtu masveida parādība.
