Turpinām jelgavnieces Emīlijas Miķelēnas (1921–2001) dzīvesstāstu, ko ar virsrakstu “Uz sliedēm dzimušās mammas stāsts” sākām 10. janvāra laikrakstā. Šajā numurā – pagājušā gadsimta 40. gadi Jelgavā. Atmiņas pierakstītas 1995. un 1996. gadā.
Kādu rītu mūs uzmodināja milzīgs troksnis. Tēvs teica, ka sācies karš un vācieši uzlidojuši lidlaukam, kur stāvēja krievu lidmašīnas. Vecāki mani uz darbu nelaida. Slēpāmies pagrabā. Vēl tagad atceros prieku, kas mani pārņēma. Pēc tām šausmām, ko bijām pārdzīvojuši, vārds “karš” likās kā brīvība. Īsā laikā krievu karaspēks atstāja Jelgavu. Vietējā vara panikā metās bēgt. Klīda baumas, ka tā saucamie “istrebiteļi” staigā pa mājām un apšauj cilvēkus, kuri nebēg kopā ar viņiem. Pēc komunistu aizmukšanas pilsētā uz neilgu laiku iestājās klusums. Pie mums atnāca māsas draudzene ģenerāļa Hartmaņa meita Rita, kuras tēvu komunisti bija apcietinājuši. Ģimene par viņu neko nezināja. Pēc komunistu aizbēgšanas apcietināto ģimenes bija devušās uz Jelgavas cietumu. Tās šausmas, ko Rita tur redzēja, viņai bija grūti izstāstīt. Nogalināto līķi pamesti turpat cietuma pagalmā. Piederīgie pat nevarēja atpazīt savus tuviniekus, cik ļoti tie bija sakropļoti. Rita savu tēvu tur nebija atradusi.
Tad Jelgavā iesoļoja vācieši. Pirmos ieraudzījām motociklistus. Pa trim uz viena motocikla. Viņi Jelgavā iebrauca no Lietuvas šosejas un tālāk pa Lielo ielu devās Rīgas virzienā. Motociklistiem sekoja kājnieki. Starpība starp krieviem un vāciešiem bija ievērojami par labu otrajiem. Vācieši smaidīja, bija rotāti ar ziediem. Daudzi domāja, ka vācieši mūs ir atbrīvojuši no Baigā gada šausmām. Man sākotnējā prieka un brīvības sajūta ātri vien pārgāja. Vācu naglotais zābaks atkal mina manu dzimto zemi.
Atbrīvoju māti no soda
Atšķirībā no krieviem vācieši gan prata kulturāli uzvesties, un dzīve Jelgavā iegāja puslīdz normālās sliedēs. Mani vecāki oficiāli izņēma patentu un atkal sāka tirgoties. Cenas tirgū noteica vācu ieceltā tirdzniecības pārvalde. Reiz kādam vācu ierēdnim māte bija pārdevusi puķes, pārkāpjot noteikto cenu. Par to viņai uzlika pazemojošu sodu – desmit dienas tīrīt policijas telpas. Es par to biju ļoti sadusmota, devos uz policiju sūdzēties. Tur sastapu latviešu zēnus, ar kuriem kopā biju iesvētīta. Viņi par mani pasmējās un teica, lai ejot uz Jelgavas pili sūdzēties Mēdemam. Biju par tādu attieksmi sašutusi, taču uz pili aizgāju. Kā par brīnumu, tur manu sūdzību ievēroja un mātei uzlikto sodu noņēma. Biju gandarīta un lielīgi pasniedzu mātes atbrīvošanas zīmi. Mani vienaudži bija šokēti un apbrīnoja manu drosmi.
Vislielākās šausmas pārdzīvojām, kad paklīda baumas, ka vācieši pavēlējuši apcietināt visus Jelgavas ebrejus. Man bija vairākas draudzenes ebrejietes. Šausmīgās baumas apstiprinājās. Sākumā ebrejus izdzina no mājām, savāca vienkopus un veda uz darbu. Viņi nedrīkstēja iet pa trotuāru, pie apģērba visiem tika piespraustas dzeltenas zvaigznes. 1941. gada jūlijā un augustā pusotru tūkstoti ebreju nošāva. Tā slepus, bez pretošanās tika iznīcināta tauta, kura nevienam nebija sliktu darījusi. Runāja, ka Hitlers baidoties no ebrejiem, jo uzskata viņus par gudriem cilvēkiem.
Arī latviešu vidū bija visādi nelieši, kas kalpoja gan krieviem, gan vāciešiem. No sākuma vācieši aicināja latviešus brīvprātīgi iestāties vācu armijā. Daži vācu pakalpiņi un arī tādi, kam komunisti bija nodarījuši pāri, brīvprātīgi stājās nacistu dienestā. Bet, tā kā brīvprātīgo bija ļoti maza saujiņa, vācieši, kad tiem frontē vairs negāja spīdoši, sāka iesaukt piespiedu kārtā, organizēja latviešu leģionu.
Vācu Laikā es atkal sāku strādāt vecajā darbavietā – ēdienu namā. Agrākā priekšniecība bija aizbēgusi līdzi komunistiem, un īpašumu bija atguvusi agrākā īpašniece Freimanes kundze. Viņai tas bija piederējis no tēvu tēvu laikiem.
Mans kara laika romāns
Frontē noasiņoja mūsu labākie puiši, un man negribējās īsti priecāties, tomēr jaunība prasīja savu. Kaut kara laikā sarīkojumi bija aizliegti, jaunieši gribēja izdejoties. Vakaros sagāja kopā un pie patafona mūzikas papriecājās. Vienmēr gan bija jābaidās no vācu komandantūras, kas ballītes jauca. Māsa Zenta regulāri apmeklēja šos jauniešu deju vakarus. Arī man sava veida romantika bija. Iepazinos ar Valdi Didrihsonu, studentu no Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas. Šī draudzība bija skaista. Vairākus gadus tikai draudzība – bez kaisles un fiziskas tuvības. Reizēm es nesapratu savas draudzenes, kuras uzskatīja, ka starp vīrieti un sievieti nevar pastāvēt tādas attiecības. Bez Valda bija arī daži citi draugi. Draudzeņu iespaidā reizēm es sev jautāju: “Kad gan es kļūšu par sievieti, kas mīlēs savu draugu gan garīgi, gan fiziski?” Reiz tam taču vajadzēja notikt!
Iznāca tā, ka Valdis mani ielūdza Rīgā uz Operas un baleta teātri, kur izrādīja baletu “Bahčisarajas strūklaka”. Pēc izrādes viņš aicināja nebraukt uz Jelgavu, bet pārnakšņot pie viņa Rīgas dzīvoklī. Ierīkoja man atsevišķu guļasvietu, pat citā istabā. Bet es domāju: “Reiz tak tam ir jānotiek!” Man jau bija 22 gadi. Draudzenes bija iestāstījušas, ka neesot normāli dzīvot bez tuvības. Tad nu tas notika. Ļoti pārdzīvoju. Arī Valdis bija pārsteigts par manu soli. Viņš domāja citādi un gribēja, lai kļūstu par viņa sievu, bet es vēlējos mūsu draudzību pārtraukt, jo jutu, ka viņu nekad nemīlēšu. Taču mūsu draudzību pārtrauca nežēlīgais karš. Valdi aizsūtīja uz fronti, kur viņu ievainoja. Rīgas slimnīcā es viņu vairākas reizes apciemoju. Kara pēdējās dienās, kad vācieši atkāpās, Valdis mani aicināja braukt viņam līdzi uz Vāciju. Es to kategoriski noraidīju. Tā beidzās mans romāns ar Valdi.
Tēvs nolēma, ka paliksim Latvijā
Pienāca liktenīgais un drausmīgais kara nobeigums Jelgavā. Vācieši ķēra cilvēkus, veda uz Rīgu un tad tālāk uz Vāciju. Daudzi latvieši arī labprātīgi devās prom. Daudziem bija grūti izšķirties. Mani vecāki, kas bija pārdzīvojuši prombūtni no dzimtenes, nolēma palikt. Mātei Svētes pagasta Jaunzemjos bija draudzene, kura aicināja dzīvot pie viņas, kamēr pāries fronte. Atsūtīja mums pakaļ zirga pajūgu, lai varētu aizvest dzīvei nepieciešamo. Jelgavu bombardēja, un palikšana pilsētā bija bīstama. Vecāki aizbrauca pirmie. Es paliku pēdējā mūsu jaukajā dzīvoklī, lai to sakārtotu. Vēl šodien atceros, kā visu ļoti jauki sakopu. Izvaskoju grīdas, piekāru logiem tīrus aizkarus, pat baltas, smaržīgas lilijas, ko nopirku puķu veikalā, saliku vāzēs. Toreiz nevarēju iedomāties, ka tie bija pēdējie ziedi, ar ko rotāju mūsu dzīvokli, un ka rudenī ieraudzīšu tikai drupas.
Dzīvodams Jaunzemjos, vēl kādu laiku mūsu sešpadsmitgadīgais brālis Jānis rītos kājām devās uz Jelgavu, kur strādāja par mācekli tipogrāfijā. Kādā jūlija dienā, kad brālis bija Jelgavā, nežēlīgi bombardēja dzelzceļa staciju. Ar bailēm gaidījām Jāņa atgriešanos. Pievakarē viņš atnāca. Neprātīgām acīm, asiņains, tikai izdvesa vārdus: “Līķi, asinis.” Redzēto brālis spēja atstāstīt tikai nākamajā dienā. Izdzirdot stacijas bombardēšanas trokšņus, viņš ar draugu devies turp, lai apmierinātu savu ziņkāri. Tur redzēto viņam bija grūti mums pastāstīt. Jelgavas stacija tobrīd bijusi pilna ar cilvēkiem. Vilcieni stāvējuši uz sliedēm, un tos nav varēts izvest no stacijas. Staciju bombardējušas krievu lidmašīnas, tās lidojušas šausmīgi zemu. Lidotāji šāvuši ar ložmetējiem. Redzot šīs šausmas, brālis devies prom pa Mātera ielu. Tur pie 15. maija skolas (tagadējā Valsts ģimnāzija) atkal sākušies zemie uzlidojumi. Jānis paslēpies grāvī, virsū uzgūlušies vairāki vācu karavīri, un viņš juties kā aprakts. Kad pieklusis bumbu un ložmetēju troksnis, mēģinājis tikt no grāvja ārā. Tad atklājies, ka viņam virsū gulošie divi karavīri ir nošauti. Uz brāļa psihi šis notikums bija atstājis tādu iespaidu, ko var just vēl tagad, piecdesmit gadu pēc kara.
Uzlidojumi Jelgavai turpinājās. Kad tie notika naktīs, mēs gājām glābties uz piena pagrabu. Nenopietni jau bija šie gājieni, jo īstu drošību tie nevarēja dot.
Tolaik Jaunzemjos dzīvoja vairākas bēgļu ģimenes, tādēļ dzīves apstākļi bija grūti. Saimniece nekādu palīdzību nevarēja sniegt. Tēvs sāka pīt groziņus. Šos groziņus man ar māsu vajadzēja pārdot, staigājot pa tuvējām mājām. Tikāmies ar dažādiem cilvēkiem. Bija saimnieki, kuri, cik nu vien apstākļi ļāva, mums deva pārtiku, bet bija arī tādi, kuri pat rupji noraidīja. Māsa Zelma, dzirdot rupjos vārdus, atteicās nākt līdzi. Bieži man kā Blaumaņa žīdiņam ar dažādiem maiņas priekšmetiem nastā nācās dienā nostaigāt daudzus kilometrus, lai ģimenei iegūtu kaut ko ēdamu.
Jelgavas degšana
Tad pienāca diena, kad Jaunzemjos iebrauca krievu tanki. Jau iepriekš klīda baumas, ka daudz kas krievu armijai ir mainījies uz labo pusi. Virsniekiem esot normālas formas. Arī pret iekaroto rajonu iedzīvotājiem izturoties samērā pieklājīgi. Mēs pirmos iekarotājus ieraudzījām tādus pašus kā 1940. gadā. Viņi mājās iebrauca ne jau pa ceļu, bet pāri pilnam kviešu laukam. Uz tankiem sēdēja noputējuši karavīri. Viņu komandieris mums pavēlēja nākamajā rītā māju atstāt, jo šeit notikšot kaujas par Jelgavu.
Zaldātu uzvešanās nebija korekta. Mēs, jaunākās sievietes, noslēpāmies labības statiņos. Bēgļu vidū bija arī kāda Jelgavas zobārste vidējos gados. Tankistu virsnieks sāka viņai uzmākties. Kā viņa pati vēlāk atstāstīja, aicinājis uz mežu – ja neiešot ar labu, būšot jāiet ar varu. Tur tas virsnieks savu pie viņas panācis. Esot gan pulksteni uzdāvinājis, taču draudējis, lai nevienam nestāstot. Vispār šīs sievietes izturēšanās atstāja smagu iespaidu.
Naktī mežmalā pa rudzu statiņu spraugām redzējām tā saucamās “katjušas”, kas šāva pa Jelgavu. Tās bija briesmīgas mašīnas. No rīta mājas mums vajadzēja atstāt. Izlīdušas no labības statiņiem, mēs, jaunākās sievietes, devāmies uz Ruļļu kalniem un pa šoseju uz tuvākajām kaimiņu mājām. Tur arī ceļā satikām minēto ārsti. Skaidrs, ka ilgi tur nevarējām palikt. Taču, kad dabūjām zināt, ka tankisti ir devušies Jelgavas virzienā, atgriezāmies Jaunzemjos. Mājas atradām izdemolētas. Visu dienu bija dzirdama rūkoņa no tankiem, kas devās Jelgavas virzienā. Visdrausmīgākais notikums šajā laikā bija pilsētas degšana. Astoņu kilometru attālumā tu stāvi pie lauku mājas un dzirdi uguns sprakšķēšanu. Visu nakti pamale bija sarkana. Vēl otrā dienā uz mūsu pusi lidoja pelnu plēnes. Nevarēju iedomāties, ka manas mīļās Jelgavas vairs nav, bet cerēju, ka tik traki jau nebūs.
Pirmo reizi mēs ar māsu un vēl dažiem jauniešiem aizgājām uz Jelgavu pa meža ceļiem vēl tad, kad uz lielceļa stāvēja karavīri, kas pilsētā nelaida. Pāri drupu kaudzēm gar pussagrauto Annas baznīcu devāmies uz mūsu mājvietu Krišjāņa Barona ielā 14. Šausmās sastingām, kad ieraudzījām, ka apkārtnes mājas ir sagrautas. Visā garajā Krišjāņa Barona ielā tikai kādas piecas ēkas bija daļēji veselas. Cilvēki ar maisiem un kapļiem drupās kaut ko meklēja. Vienīgais prieks, ka mājas kāpnēm, kas bija no izturīga materiāla, pāris pēdējie pakāpieni bija palikuši veseli. Atvadoties ar savu draugu bijām norunājuši, ka zem šīm kāpnēm atstāsim vēstulīti ar ziņām par sevi. Tur es arī atradu viņa rakstīto pirms Jelgavas nopostīšanas. Vēstulīte bija mīļa. Viņš mani aicināja braukt prom, jo kuru katru dienu krievs būšot klāt. Pat adresi bija uzrakstījis, kur un kā braukt un kā rīkoties. Vēstulē draugs pieminēja, ka mūsu dzīvoklis, kuru pirms atstāšanas biju sakopusi, bijis izlaupīts un izdemolēts. Nav aprakstāmas tās izjūtas, kas mani pārņēma, redzot šo postažu. Un tomēr tajā brīdī, stāvot pie savas mājas drupām, es pateicos Dievam, ka esmu dzīva, ka dzīvi ir mani vecāki, brālis un māsa.
Oficiālas atļaujas, ar kurām drīkstēja uzturēties Jelgavā, izdeva Svētes pagasta Ziģeļos, kur uz īsu laiku atradās jauno okupantu sastādītā Jelgavas valdība. Arī uz Jaunzemjiem atnāca kontrolētāji, kuri skaidroja, kas varēs tikt uz Jelgavu un kas – nē. Jaunākās sievietes aizsūtīja uz Ziģeliem reģistrēties. Tā es jau 1944. gada rudenī tiku ieskaitīta pilsētas atjaunošanas darbos. Man un māsai iedeva orderus, ar kuriem mēs varējām iekļūt pilsētā. Oficiāli Jelgavā ielaida tikai pēc Rīgas „atbrīvošanas” 1944. gada oktobrī. Mani un māsu piesaistīja darbā izpildu komitejā. Māsu – dzīvokļu apgādes nodaļā, mani – pie skolām.
Darba alga – maizes klaips
Daļa no jaunās izpildu komitejas darbiniekiem bija tie paši, kas 1941. gadā. Cik atceros, izpildkomitejā strādāja Kleķeris, Kačevskis. Izglītību bija apņēmies vadīt bijušais Hercoga Pētera ģimnāzijas skolotājs Kurts. Tā arī viņa ietekmē iesaistījos darbā pie skolām. Kurts minēja, ka darbinieki būšot vajadzīgi skolu organizēšanai. Darbs tā kā būtu, bet dzīve Jelgavā bija kā pamirusi, visas skolas sagrautas. Dzīvs cilvēks grib ēst, strādāt un dzīvot. Un ja viņam ir tikai 23 gadi… Dzīve bija jāsāk uz drupām. Vienīgais apģērbs – treniņtērps, bet kājās tēva taisītās pastalas. Dzīvojām ar vecākiem turpat Svētes pagastā. No rīta devāmies uz Jelgavu, bet vakarā atpakaļ. Par katru darba dienu saņēmām pa abām vienu klaipu maizes.
Dzīvokļu Jelgavā tikpat kā nebija. Veselās mājas, piemēram, Skolotāju ielā, aizņēma iestādes. Arī čeka. Mums ar māsu laimējās. Viņa sāka strādāt dzīvokļu pārvaldē, un mūsu ģimene saņēma trīsistabu dzīvokļa orderi. Dzīvoklis atradās Lapskalna ielā pretī tagadējai mūzikas skolai. Bet, tā kā vecāki Jaunzemjos bija iestādījuši ziemai kartupeļus un saknes, nevarējām uzreiz uz pilsētu pārvākties. Mums ar māsu vienām šajā dzīvoklī bija bail palikt pa nakti, nolēmām, ka ievāksimies vēlāk kopā ar vecākiem. Atvedām guļamos salmu maisus, kartupeļus, malku un vēl šo to ikdienas vajadzībām. Istabiņas bija ļoti jaukas. Tas likās kā Dieva dāvana, par kuru bijām ļoti pateicīgi.
Te piepeši kādu rītu, ierodoties dzīvoklī, atradām, ka durvis ir atlauztas un logu slēģi atslēģēti. Pie durvīm stāvēja divi zaldāti un virsnieks. Jautājām, kāpēc uzlauzuši mūsu dzīvokļa durvis. Viņiem esot brīvas dažas dienas pirms braukšanas uz fronti, arī atļauju uzrādīja. Mūsu mantiņas bija sakrāmētas vienā istabā. Devāmies pie dzīvokļu daļas priekšnieka, lai pastāstītu, kas par lietu. Viņš zvanīja uz “keču”, kur atbildēja, ka karavīri dzīvošot mūsu dzīvoklī tikai dažas dienas un lai neiztraucoties.
Tā nu mēs mierīgi turpinājām strādāt, vācām nopostītajā Jelgavas stacijā gružus. Vecāki laukos jau bija noņēmuši ražu un nevarēja sagaidīt, kad tiksim dzīvoklī, kas tomēr netika atbrīvots. Noteiktais gaidīšanas laiks jau bija pagājis, bet garais ceļš uz darbu mūs nomocīja. Kādu dienu, kad aizgājām uz mums piešķirto dzīvokli, pie mājas kāpnēm atklājās dīvains skats. Tur sēdēja divas sievietes ar bērniem. Uz mūsu jautājumu, ko viņas te dara, tās krieviski atbildēja, ka šeit ir viņu dzīvoklis. Durvīs parādījās iepriekš redzētais virsniek un ar cinisku smīnu pavēstīja, ka esot dzīvokļa saimnieks un lai mēs meklējot sev citu. Nezinājām, raudāt vai smieties. Devos uz izpildu komiteju pie dzīvokļu daļas priekšnieka Kačevska izstāstīt savas bēdas. Kačevskis zvanīja “keča” priekšniekam. Saņēmām atbildi, ka virsnieks, kurš bija ielauzies mūsu dzīvoklī, ir augsts, Jelgavai ļoti nepieciešams čekas virsnieks. Mūsu dzīvoklītis tagad pieder viņam!
Visa ģimene bijām galīgi izmisuši – es, māsa, brālis, vecāki bijām zem klajas debess. Izdegušajā Jelgavā visas apdzīvojamās telpas bija aizņemtas. Jaunzemju saimniece apsolījās vēl kādu mēnesi vecākus pieturēt pie sevis. Taču bija arī daudz gudrāki cilvēki nekā mēs. Mana darba biedrene bija atradusi agrākā pienotavas direktora divistabu dzīvokli ar visām mēbelēm, gandrīz vai ar komfortu. Viņa par mums apžēlojās un atļāva dažas naktis pārgulēt. Vecāki ļoti gribēja atpakaļ uz Jelgavu, taču mēs ar māsu turpinājām savus ceļojumus Svēte–Jelgava, Jelgava–Svēte.
Ideja dibināt skolu Pārlielupē
Cilvēka dzīvi jau vada liktenis. Biju jauna, vesela un iepazinu daudz jaunu un godīgu cilvēku, kuri visādi centās palīdzēt. Strādāju izpildkomitejā skolu valdes grāmatvedībā (ārpus darba laika turpinājām strādāt gružu vākšanā un Jelgavas sakopšanā). Kādu dienu Izglītības nodaļas vadītājs Kurts, kurš uzaicināja mani par palīgu saimnieciskajos darbos, teica, ka esot dabūjis zināt par manas ģimenes dzīvokļa grūtībām, un solīja palīdzēt. Kurtam radās ideja, ka Pārlielupē vajadzētu skolu. Skolotāji, kuri dzīvoja Pārlielupē, šo ideju uzņēma ar sajūsmu. Arī izpildu komiteja piekrita Pārlielupē organizēt 2. nepilno vidusskolu. Es tajā tiku pieņemta par direktora vietnieci saimniecības lietās.
Kurts bija sameklējis trīs bezsaimnieka mājas, vienu no otras dažu desmitu metru attālumā. Pirmā bija Brīvības bulvārī 31, otrā – Lāčplēša ielā 9, bet trešā – Austrumu ielā 7. Skolā bija salasījušies ļoti jauki un enerģiski cilvēki. Direktors Jānis Preiss un viņa sieva Sofija, Kārlis Lindbergs, Minna Rēvele, Mirdza Briģe, Osvalds Briģis un Zenta Beinerte bija pirmie skolotāji jaunajā skolā.
Vēl pamalē dunēja lielgabalu dārdi, bet mēs jau bijām pārņemti ar savu darbu. Skolas ēkas bija bez logiem, izlauztām durvīm, izdemolētas un pieķēzītas. Visu vajadzēja veikt saviem spēkiem. Manu darba prieku veicināja tas, ka viss kolektīvs, arī izpildu komiteja, atļāva vienā ēkā Brīvības bulvārī apmesties manai ģimenei – visiem pieciem cilvēkiem. 17 kvadrātmetru istaba un virtuve, kā arī maza istabiņa saimniecības ēkā. Tā nu ģimene atkal bija zem jumta. Šauri un neparasti. Reizēm sapnī redzēju savu istabiņu pirms kara.
