Vecmeistara Alberta Blūma veidotā keramika izstādes zālē atgriezusies pēc pusgadsimta.
Kaut arī keramiķa vecmeistara Alberta Blūma dzīvē aizsācies devītais gadu desmits, viņš vēl aizvien vērīgi seko notikumiem pasaulē, lasa avīzes un grāmatas, pats iet uz tirgu, mundri veic mājas soli, kā arī nav atstājis savu podnieka virpu. Runājot par garajā mūžā pārdzīvoto, vecā vīra raitajā un ne saviem gadiem raksturīgajā valodā bieži ieskanas sirsnīgi smiekli. Tā viņš smejas par nu jau izaugušajiem mazbērniem, kuru spēles nav saudzējušas istabā goda vietā novietotās grīdas vāzes. Viņš smejas arī pats par sevi – bērnībā Brakšķu mājās Auru pagastā divu gadu vecumā, neatlaidīgi tekot pakaļ kalpa vīram Kazimiram Valainim, ieguvis audžutēvu (īstais tēvs gāja bojā nelaimes gadījumā lauku darbos). Vecā vīra balsī nemana skumju noti, atceroties 1928. gada slapjo vasaru, kad Zemgalē noslīka gandrīz visa raža, kā arī 1929. gada pasaules ekonomisko krīzi. Toreiz Jelgavā ģimene dzīvoja vienā istabā ar četriem mātes brāļiem, un īri maksājis tas, kuram bija darbs. Smaids parādās leģionāra Alberta Blūma stāstos par Kurzemes fronti, kad, būdams ziņnesis, viņš naktī, pašam nezinot, šķērsojis mīnu lauku. Sirmgalvja raitā runa nemainās arī tad, kad viņš izsaka vārdus: «58 gadi, septiņi mēneši un deviņas dienas.» Tas ir laiks, ko Alberts nodzīvojis laulībā ar Rasmu. Precīzais skaitījums liek saprast, cik būtisks ir katrs kopā ar mīļoto cilvēku pavadītais dzīves brīdis.Padomju laikos muzeja fondi tika papildināti biežāk Plašākai sabiedrībai par daiļamata meistaru Albertu Blūmu atgādināja pērn novembrī Jelgavas muzejā sarīkotā izstāde «No 50 līdz 90», kurā starp septiņiem pilsētā dzīvojošajiem un apaļās jubilejas atzīmējušiem māksliniekiem viņš bija vienīgais deviņdesmitgadnieks. «Izstādē man bija tikai vecie darbi,» pieticīgi saka Alberts, neminot to, ka Jelgavas muzeja fondos veselu plauktu aizņem viņa veidotie šķīvji, vāzes, servīzes…. Pensionētais muzeja fondu glabātājs Andrejs Dābols stāsta, ka padomju laikos muzejs tomēr vairāk nekā mūsdienās iepircis, ka arī saņēmis dāvinājumā vietējo mākslinieku darbus. Tautas daiļamata meistara Alberta Blūma keramika, kas ideoloģisku šķēršļu dēļ izstādēs parādījās tikai neilgu laiku, bijusi augstā vērtē. Jelgavas mākslinieku organizācijas vadītājs Māris Brancis keramiķa radītos traukus raksturo kā vieglus, smalkus un plānus, esot jābrīnās, ka tādus vispār iespējams izvirpot. «Māls viņa rokās dzied,» tēlaini saka Māris Brancis.Sapnis par gleznošanuTomēr keramika nebija Alberta Blūma pirmais aicinājums. Pamatskolas gados kalpones dēls sāka sapņot par gleznošanu. Ģimenei vidusskolas mācību maksa bija par augstu. Tādēļ tepat Jelgavā jauneklis sāka strādāt par krāsotāju. «Pēc pāris gadiem jutu, ka tā neies. Vajag tomēr mācīties. Iestājos Rīgas Daiļkrāsotāju skolā,» savu jaunekļa apņemšanos atceras sirmgalvis. Tolaik Polijā jau bija sācies Otrais pasaules karš. Taču Rīgā, skolā, kas atradās Lāčplēša ielā, Alberts Blūms vēl veselu mācību gadu mierīgi apguva zīmēšanu un gleznošanas pamatus. Spēkā pieņēmās arī sapnis par Mākslas akadēmiju. Taču 1940. gada vasarā Latvijā ienāca padomju karaspēks. «Kam tad vairs vajadzēja apgleznotās sienas un griestus!? Nevienam,» tā laika politiskos apstākļus skaidro Alberts Blūms. Tieši šajā krīzes laikā jaunietis pievērsās «māliem», kas kļuva par viņa profesionālo aicinājumu. Vēl mācoties Daiļkrāsotāju skolā, viņš izmēģināja roku keramikas dekoratīvo sienas šķīvju apgleznošanā. Taču 1941. gadā Alberts Blūms sāka strādāt nacionalizētajā Otto Vīza keramikas fabrikā, kas atradās Pulkveža Brieža ielā (fabrikas īpašnieks 1939. gadā bija repatriējies uz Vāciju). Padomju okupanti propagandēja strādnieku šķiras valdīšanu. Par keramikas fabrikas direktoru tika nozīmēts tās pieredzējušākais strādnieks – Alberta mātesbrālis Augusts Blūms. Savu amatu viņš saglabāja arī vācu okupācijas laikā. Pasūtījums ar militāru nozīmi – keramikas podiņi kara zirgu veterinārās klīnikas operāciju zālei, ko ierīkoja Svētē, ļāva Albertam Blūmam atlikt iesaukšanu Latviešu leģionā uz pusgadu. Tomēr 1944. gada 15. martā viņu iesauca. Lielgabalu dunu dzirdēja arī Tālajos AustrumosKurzemes frontē, kur abās pusēs guļ kopumā ap pusmiljons kritušo, Albertam Blūmam laimējās iziet bez ievainojumiem. Atmiņā viņam palikusi draudzīgā gaisotne, kas leģionā valdījusi starp tautiešiem, neatkarīgi no sabiedriskā stāvokļa agrākajā dzīvē. «Visiem taču viens liktenis,» noskaņu raksturo karavīrs.Alberts Blūms atceras, ka kapitulācijas dienā 1945. gadā 8. maijā leģiona vadība bijusi «krūmos». Viņa bataljonā kāds seržants savācis no visiem ieročus un pateicis: «Ejiet mājās!» «Vācieši pa Kandavas – Sabiles ceļu gāja ierindā ar savu virtuvi, bet mēs klīdām mazās grupās kā bandīti. Toreiz, kad visa Kurzeme bija pilna ar krievu armiju, tas bija bīstami. Mūs, noturot par vācu diversantu skolas kursantiem, gandrīz nošāva,» saka Alberts Blūms.Tālāk sekoja divu dienu gājiens gūstekņu kolonnā no Matkules līdz nometnei pie Cukurfabrikas stacijas Jelgavā. Pēc tam tālais brauciens līdz Komsomoļskai pie Amūras, kur nācās smagi strādāt meža darbos. Lielgabalu duna Tālo Austrumu frontē beidzās līdz ar japāņu pilsētu Hirosimas un Nagasaki atombombardēšanu, kad beidzot tika noslēgts pamiers. Izpildot Romāna Šmita lūgumu1946. gada septembra beigās Alberts Blūms atgriezās Jelgavā, nepilnos divos gados, mācoties no tolaik vienīgā keramiķa Navņicka, apguva podnieka amatu. Piecos gados kopā ar mātes brāļiem Augustu un Kārli Ausekļa ielā visām trim ģimenēm uzbūvēja kopīgu divstāvu privātmāju, kurai blakus tika ierīkota arī keramikas darbnīca un neliels ceplis. 1953. gada 15. augustā Sv.Annas baznīcas mācītājs Romāns Šmits Albertu Blūmu salaulāja ar Rasmu Ozolanti. Mācītājs, kurš iegājis pilsētas vēsturē ar to, ka viņa vadītā draudze spēja atjaunot karā sagrauto dievnamu, palūdza jaunajam keramiķim izgatavot baznīcai divas vāzes, ar ko izrotāt altāri. «Toreiz fabrikā radītās masu produkcijas vāzes bija četrdesmit centimetru augstas. Kad tās nolika blakus altārim, no baznīcas solu rindām tās nevarēja lāga saskatīt. Nospriedu, ka pašam vajadzētu izgatavot lielākas,» stāsta Alberts Blūms. Rūpkombināta vadītājs Ivuškāns, kurš pats bijis ateists, atļāvis viņam vakaros pēc darba laika noņemties ar baznīcas pasūtījumu. Tā tapa divi meistardarbi, kas baznīcu rotā vēl joprojām. Dēls arī pie «māliem»Piecdesmito gadu otrā puse, kad Blūmu ģimenē piedzima dēli Andris (kurš strādā par modelistu uzņēmumā «Latvijas keramika A») un Aldis, kā arī sešdesmito sākums, ir ražīgākais laiks Alberta mākslinieka mūžā. Viņš eksperimentēja ar dažāda sastāva māliem, kā arī šamota un akmens masu. Piedalījās izstādēs, darbi ceļoja pa Padomju Savienību un uz tālākām ārzemēm. 1961. gadā Alberts Blūms saņēma Tautas Daiļamata meistara goda nosaukumu. Taču 1963. gadā par viņu ieinteresējās Valsts Drošības komiteja. Varas vīriem nebija pieņemami, ka bijušais leģionārs iegūst diplomus, goda nosaukumus, ka viņa vārds tiek drukāts izstāžu katalogos. Kopš tā laika viņš «veselības dēļ» izstādēs vairs nepiedalījās. Līdz septiņdesmito gadu beigām Alberts Blūms vēl strādāja «Latvijas keramikā», bet pēc tam individuāli, izpērkot patentu, pārdeva savu preci veikalos. «Bez māliem es nevaru,» saka vecmeistars, vēl aizvien pa laikam verot savas darbnīcas durvis.
