Laura Remerte ir 17 gadu veca jauniete, kas vasaru pavada nevis kā daudzi viņas vienaudži, atpūšoties un izbaudot dažādas izklaides, bet gan strādājot. Viņa uzskata, ka piestrādāšana nāk par labu jebkuram bērnam vai jaunietim.
Laura Remerte ir 17 gadu veca jauniete, kas vasaru pavada nevis kā daudzi viņas vienaudži, atpūšoties un izbaudot dažādas izklaides, bet gan strādājot. Viņa uzskata, ka piestrādāšana nāk par labu jebkuram bērnam vai jaunietim.
Tagad mobilie tālruņi ir vai katram pamatskolas audzēknim, par vidusskolēniem nemaz nerunājot. Daudzi skolēni par normu uzskata regulāru kabatas naudu un vecāku samaksātas izklaides.
Pašlaik Laura strādā nometnē «Ar mazo princi», kas līdz 31. jūlijam notiek Pārlielupē, bet jau pirmdien viņa sāks darbu bērnu nometnē Emburgā.
«Savā baznīcā Salgalē visu laiku aktīvi palīdzēju dažādos darbos un katru gadu braucu uz kristīgajām nometnēm, kur man ļoti patika. Arī tur, lai gan biju dalībniece, centos palīdzēt dažādos darbos. Pagājušajā gadā man piedāvāja kā brīvprātīgajai strādāt Annas baznīcas vasaras nometnē, pēc tam vēl vienā. Un šogad jau mani uzaicināja strādāt par pasniedzēju nometnē «Ar mazo princi»,» tā par savu vasaras nodarbi stāsta Laura. Strādāšana nometnē neesot nekāda vieglā. Lai arī visbiežāk cilvēki domā, ka bērnus pieskatīt nav grūts darbs, Laura uzskata, ka visu dienu ar viņiem aktīvi darboties esot ļoti grūti. Ir jābūt ļoti pacietīgam, lai reizēs, kad gribas dusmoties un uzkliegt, savaldītos un saglabātu mieru.
Savukārt uz baznīcu meitene pirmo reizi uzaicināta pirms sešiem gadiem. Viņu ar stāstiem par Ameriku ieinteresējis draudzes priekšnieks Ilgvars Silgailis. Viņš arī uzaicinājis Lauru uz baznīcu, un viņa pamazām iesaistījusies tur aktīvā darbā. Tiesa gan, par to nekādu samaksu meitene nesaņem un pārliecinoši piebilst: «Arī nevajag! Ne jau ar visu dzīvē nauda jāpelna!»
Laura mācās Jelgavas Tehniskajā licejā par biroja darba organizatori. Pamatā viņas izvēlei ir divi iemesli. Pirmais – iespēja iegūt vidusskolas izglītību un profesionālo apmācību vienlaikus, bet otrs – iespēja saņemt stipendiju. Meitene godīgi atzīst, ka vecāki nevarētu atļauties sūtīt viņu vidusskolā, ja viņiem būtu jāmaksā dažādi izdevumi, piemēram, par transportu.
Meitene stāsta, ka pieradusi iztikt ar mazām naudas summām un viņai, lai normāli izdzīvotu, nav nepieciešami simti latu. «Cilvēkiem jāiemācās novērtēt kaut vai to naudas mazumiņu, kas viņiem ir,» atzīst Laura. Skolniece saņem stipendiju 15 līdz 20 latu mēnesī un atzīst, ka arī ar tiem var iztikt. Viņa stāsta, ka prot iztikt ar mazumiņu un novērtēt to, kas ir. To Laura iemācījusies no saviem vecākiem, kas dzīvo laukos, jo tur bieži vien nav tie bagātākie cilvēki.
«Biju domājusi šajā vasarā meklēt arī kādu atalgotu darbu, tāpēc šis piedāvājums par darbu nometnē nāca īstajā laikā. Tomēr jādomā arī par to, kā nākamgad sākt mācības skolā. Ir daudz lietu, kas vajadzīgas, un gribētos arī ar kādu mazumiņu palīdzēt ģimenei,» tā stāsta Laura. Viņasprāt, ikvienam ir vērts vasarā sameklēt kādu darbu, īpaši pilsētas bērniem, kas varbūt nav spiesti tik daudz strādāt mājas darbos kā lauku bērni.
Par problēmu laukos meitene atzīst jauniešu vieglprātīgo attieksmi pret izglītību – daudzi neesot motivēti censties mācīties un iegūt augstāko izglītību, jūtas nomākti tāpēc, ka dzīvo nabadzīgi. Vēlme izrauties esot ļoti atkarīga no katra jaunieša un viņa rakstura. Ne viens vien saņemas un spēj ne vien iestāties augstskolā, bet arī iekļūt budžeta grupā.
Nākotnē Laura iecerējusi apgūt tulka vai gida profesiju, jo viņas lielā aizraušanās ir valodas. Viņa ir visai apņēmīgi noskaņota un tic, ka spēs iestāties augstkolā budžeta grupā. Par valodām runājot, meitene smejot stāsta, ka būtu gatava mācīties visas valodas pēc kārtas, jo ikviena viņai šķietot interesanta. Tomēr aktīvo darbošanos baznīcā viņa negribētu atmest pat studiju laikā. Protams, ne visi izprot viņas aktivitāti baznīcā, bet labākie draugi to pieņemot bez problēmām. Tiesa gan, liela daļa jauniešu kristietību uztverot kā kaut ko vecmodīgu. Laura atceras: «Viena mana draudzene reiz atzinās, ka visu laiku uzskatījusi, ka kristīgās dziesmas var būt tikai gaudulīgas un garlaicīgas. Izdzirdējusi, kā dziedu es, brīnījās, ka tās var būt dzīvespriecīgas un jautras.»
Laura stāsta, ka ar saviem skolasbiedriem saprotas ļoti labi, pati smejas: «Man laikam ir kādas īpašas dotības, bet es gandrīz ar visiem cilvēkiem saprotos labi. Protams, saviem skolasbiedriem necenšos uzspiest savus uzskatus par kristietību. Patiesību sakot, mēs neko daudz par tādām lietām nerunājam.» Viņu vidū pat esot tāda kā apņemšanās neuzspiest otram savus uzskatus par baznīcu un kristietību. Tiesa gan, agri vai vēlu, runājot par gluži ikdienišķām lietām un problēmām, kas aktuālas ikvienam, sanākot skart arī ticības jautājumus. Tieši šīs diskusijas, kad, risinot citus jautājumus, saruna nonāk citā gultnē un tiek spriests par kristietību, Laura uzskata par visinteresantākajām.
Vēl dažas dienas Laura būs sastopama nometnē «Ar mazo princi», bet jau no pirmdienas – nometnē Emburgā, par kuru viņa saka: «Man vienmēr ir liels prieks palīdzēt organizēt nometni savā pagastā, tur es vienmēr būšu gatava strādāt bez atlīdzības!»
