Bezpajumtnieki. «Bomži». Nabagi. Viņi ir visur – autoostā, dzelzceļa stacijā, uz ielas. Reizēm mēs viņus redzam, citreiz mēģinām neievērot, tomēr no viņiem aizbēgt nevar. Kā maize, kā lietus, kā jebkas – viņi vienkārši ir.
Bezpajumtnieki. «Bomži». Nabagi. Viņi ir visur – autoostā, dzelzceļa stacijā, uz ielas. Reizēm mēs viņus redzam, citreiz mēģinām neievērot, tomēr no viņiem aizbēgt nevar. Kā maize, kā lietus, kā jebkas – viņi vienkārši ir.
Pulkstens rāda 18.40, tumšs. Cilvēki dodas mājup no darba. Tie, kam ir kurp doties. Pie nakts patversmes Raiņa ielā sāk pulcēties bezpajumtnieki.
Arī bez pajumtes palikušajiem aukstums nav sabiedrotais, tādēļ patversmes apmeklētāju skaits, ziemai tuvojoties, aizvien palielinās. Nakts patversmes vadītājs Andrejs Liekniņš teic, ka septembris esot sezonas sākums, kad ik nakti tiek aizņemtas visas 30 gultas. Katrs atnācējs tiek reģistrēts. Dati rāda, ka kopš pagājušā gada mītnē uzturējušies vairāk nekā simts bezpajumtnieku. Taču to, cik īsti mūsu pilsētā ir cilvēku bez dzīvesvietas, precīzi nevar pateikt, jo daļa uz patversmi nenāk. Viņi izvēlas pārlaist nakti daudz nepievilcīgākās vietās – kāpņu telpās, pagrabos, pie siltummezgliem… «Kādā pilsētas nama pagrabā atradām vīrieti bezsamaņā. Izdēdējušais bezpajumtnieks ar noaugušiem matiem un bārdu tur bija nogulējis jau trīs dienas. Aizvedām uz slimnīcu, tur viņš atkopās. Pēc tam atnāca pēc savas pases, bet tā arī vairs nav rādījies,» atceras A.Liekniņš.
Pulksten 19 sākas reģistrēšanās. Laikā, kad mājās pārnākušie cilvēki apdara vakara mājas darbus, patversmes iemītnieki stājas rindā, lai reģistrētos.
Bezpajumtnieki pārsvarā ir vīrieši, sievietes – tikai dažas. Daudziem no viņiem dzīves apstākļi uz slikto pusi mainījušies līdz ar valstiskās iekārtas maiņu. Padomju laikos visiem bija darbs, pārmērīgu alkohola lietošanu nesodīja ar atlaišanu. A.Liekniņš ar nožēlu atzīst, ka liela daļa bezpajumtnieku ir grādīgo dzērienu varā, taču neatbildēts paliek jautājums, vai viņi bez mājām palikuši dzeršanas dēļ vai gluži pretēji – nelaimi nav spējuši pārdzīvot un bēdas visu laiku mēģina slīcināt pudelē.
Katram bezpajumtniekam, lai tiktu nakts patversmes gultā, vispirms kārtīgi jānomazgājas. Ja nepieciešams, jāiziet dezinfekcijas procedūra – nereti viņiem ir utis, blusas, citi parazīti. Obligāta prasība ir ārsta pārbaude. Tā kā lielākajai daļai bezpajumtnieku nav sava ģimenes ārsta, patversme viņus nosūta pie kāda cita. «Bez ārsta pārbaudes nepieņemam. Mums jāzina arī, ka klientam nav problēmu ar plaušām – tuberkulozes pazīmju,» teic A.Liekniņš.
Pulksten 20 sākas vakara atpūta. Gluži ikdienišķi, arī bezpajumtnieki lasa avīzes un skatās TV. Gandrīz uz katra nakts skapīša guļamtelpās ir grāmatas, ko acīmredzot atnesuši paši patversmes iemītnieki. Stereotips, ka viņi ir tik degradējušies cilvēki, ka nezina neko, kas pasaulē notiek, kur nu vēl grāmatas lasa, sabrūk vienā mirklī.
«Šeit nenotiek brālīgi rauti ar grādīgajiem dzērieniem galdā. Tas ir aizliegts. Nakts patversmē pieņemam tikai tos cilvēkus, kuriem alkohola saturs asinīs nepārsniedz 0,5 promiles – mums ir alkometrs. Tiesa, dažam labam arī ar šādu alkohola daudzumu pietiek, lai viņš būtu pārlieku jautrs vai arī agresīvs. Daudziem ir tendence lietot alkoholu, tādēļ viņi šurp nenāk, jo zina, ka šo režīmu nevarēs izturēt,» stāsta A.Liekniņš.
Pulksten 22.30 – naktsmiers arī patversmē. Dažam līdzās uz skapīša guļ kāda rotaļlieta, citam spēku jaunai dienai varbūt dos blakus noliktā svētbilde. Viņi sapņo… Jā, bezpajumtnieki dzīvo savu ikdienu, atrāvušies no kopējās sabiedrības dzīves ritma. Taču arī viņiem ir savi sapņi gan miegā, gan nomodā. Daudziem, kuru mājas jumts ir zilās debesis, sapņi palikuši nepiepildīti. Pārsvarā visiem bezpajumtniekiem ir vai nu vidējā, vai vidējā speciālā izglītība (lielai daļai – celtniecībā).
Pulksten 8 ir jāiet prom. Lai cik patīkami būtu uzturēties tīrās un sakoptās telpās, līdz ar rīta atnākšanu bezpajumtnieki ir spiesti doties savās gaitās. «Mums nav nekādu saistību ar bezpajumtniekiem dienas laikā. Cik novērots, viņi meklē kādu neoficiālu darbiņu, piemēram, par vēdera tiesu palīdz būvniecībā. Pats palīdzu dažiem iekārtoties darbā. Diemžēl rezultāti ir bēdīgi – daudzi nostrādā kādu laiku, tad piedzeras, un darba devējs viņus padzen. Bezpajumtnieki ir neprognozējami. Protams, daudzi vienkārši klenderē apkārt. Un tomēr kopš patversmes izveides viņi palikuši kulturālāki, nāk pie mums tīrāki,» klāsta A.Liekniņš. Viņš zina teikt, ka viltīgākie bezpajumtnieki izzinājuši «izdevīgās» vietiņas Rīgā, kur ātrāk var dabūt ēdamo un citus labumus, citi klīst tepat pa Jelgavu.
«Ziņas» nakts patversmē sastapa Genādiju, viņš ir viens no nedaudzajiem, kam izdevies no bezpajumtnieka statusa izķepuroties. Viņam piešķirts dzīvoklis, arī darbiņš celtniecībā atrasts. «Tagad es dzīvošu dzīvoklī! Man paveicās. Citiem gan grūti dabūt dzīvokli, viņi nakšņo patversmē, bet pa dienu meklē kādu haltūru, arī dzīvokli. Ko dara tie, kam neizdodas? Mēs taču neesam vairs mazie bērni. Paši taču saprotam – kā nu kurš var, tā dienu aizvada,» nopūšas Genādijs.
