Laikraksta rīta lasītājiem šāds virsraksts īsti neder, bet tie, kas atšķirs «Zemgales Ziņas» ap pusdienlaiku, trāpīs momentā, kad pilsētas Dome ar savu balsojumu par aģentūras «Jelgavas kultūra» direktoru apstiprinās Mintautu Buškevicu.
Laikraksta rīta lasītājiem šāds virsraksts īsti neder, bet tie, kas atšķirs «Zemgales Ziņas» ap pusdienlaiku, trāpīs tajā momentā, kad pilsētas Dome ar savu balsojumu par aģentūras «Jelgavas kultūra» direktoru apstiprinās Mintautu Buškevicu, līdzšinējo pilsētas Kultūras centra vadītāju. Iespēja, ka šis balsojums varētu būt negatīvs, arī, protams, pastāv, tomēr vairāk izskatās, ka taisnība vien ir virsrakstā izteiktajai domai.
Kā «Ziņas» jau rakstīja, pilsētā ir izveidojušās trīs pašvaldības iestādes ar līdzīgām vai pat dublējošām funkcijām – Jelgavas pilsētas kultūras nams, kultūras nams «Rota» Pārlielupē un jau minētais pilsētas Kultūras centrs. Kā teikts Domes projekta dokumentos, izveidojot pašvaldības aģentūru «Jelgavas kultūra» kultūras nozarē būs viena atbildīgā persona, atvieglosies grāmatvedības uzskaite (četru kontu vietā paliks viens), efektīvāk varēs izmantot kultūrai atvēlētos līdzekļus un plānot tālāko darbību.
Uz izsludināto aģentūras direktoru vietu pieteicās septiņi kandidāti, kuru atbilstību pirms Domes sēdes izskatīja īpaša komisija. Kandidātu vārdi atklātībā netika izpausti. Kā Domē paskaidroja, tas tika darīts ar nolūku, lai sešiem pretendentiem, kuriem konkursā iznāk zaudēt, nerastos problēmas viņu pašreizējā darbavietā. Tādēļ plašākas diskusijas par kultūras dzīvi Jelgavā, par to, kā to redz viens vai otrs kultūras darbinieks, ar kuriem mūsu pilsēta ir bagāta, šoreiz nebūs. Taču interesanti ir arī tas, kādas domas ir vienīgajam Domes apstiprināšanai izvirzītajam kandidātam Mintautam Buškevicam.
Vispirms lūdzu pastāstīt «Ziņu» lasītājiem par sevi.
Manu vecāku ģimenē mēs esam trīs bērni. Brālis un māsa ir beiguši LLU, es vienīgais kā pasakās muļķītis aizgāju uz konservatoriju un sāku strādāt kultūras laukā. Pirms studijām iznāca vēl divus gadus nodienēt padomju armijā Komi Autonomajā Republikā, kur spēlēju orķestrī altiņu. Pēc atgriešanās tūlīt ar apprecējos ar Ingūnu un sāka dzimt bērni – puika un divas meitas. Visu laiku esmu strādājis Jelgavā. Jau studiju laikā, kad praktizējos kultūras namā «Rota», tiku tur pieņemts darbā kā apkopējs. Tā ka esmu sācis no paša mazākā amata. Protams, tas 1991. gadā bija ļoti straujš kāpiens karjerā, kad mani no LLU Studentu kluba pašreizējā amatā iecēla viens no toreizējiem pilsētas vadītājiem Jānis Veidemanis.
Beidzamajā laikā jūs vairāk uz augšu ir izvirzījusi partija – Zemnieku savienība.
Varbūt labprātāk būtu apolitisks, bet dzīve, darbs Domē tomēr piespieda iet politikā. Tā ir zināma aizstāvība tavam darbam. Zemnieku savienībā mani piesaistīja personības – Voldemārs Strīķis, Andris Rāviņš, arī skolas biedrs Kārlis Boldišēvics. Es viņiem uzticos.
Kā otra darbavieta jūsu biogrāfijā minēta arī «Lauku Avīze», kur jūs esat viens no veiksmīgākajiem reklāmas konsultantiem.
Atklāti sakot, deviņdesmito gadu vidū biju izvēles priekšā, vai turpināt darbu Kultūras centrā, kur saņēmu 160 latu uz rokas, vai meklēt labāk atalgotu darbu, kur varu pienācīgi uzturēt savu ģimeni. Paņemot klāt reklāmas lietas «Lauku Avīzē», varēju palikt savā pamatdarbā un specialitātē, kas man patīk. Kas ir strādājis reklāmas biznesā, zina, ka sākumā ir jāiegulda diezgan daudz darba, lai atrastu savus klientus. Vēlāk tas īpaši daudz laika neprasa. Drīzāk otrādi – «Lauku Avīze» man ir nevis traucējusi, bet gan palīdzējusi strādāt kultūrā. Parasti laikraksta reklāmas devēji ir arī kultūras pasākumu atbalstītāji. Ar «Lauku Avīzes» atbalstu Jelgavā rīkotie pasākumi ir kļuvuši zināmi visā Latvijā.
Kurš no jūsu nozīmīgākajiem darbiem ir pašam vissvarīgākais?
Tas ir pirmais sarakstā minētais – Kārļa Jansona pieminekļa «Lāčplēsis un Melnais bruņinieks» atjaunošana. Tas bija tiešām atbildīgs darbs un liels pagodinājums. Lielie atmodas uzplūdi tolaik jau bija pagājuši. Ja sākumā piemineklim ziedotāju bija daudz, tad, to beidzot, vajadzēja pamatīgi strādāt, lai dabūtu nepieciešamo finansējumu. Pats toreiz braucu uz Tallinas Mākslas kombinātu, pamatakmens granītu dabūjām Pēterburgā.
Atceroties Jelgavā notikušo IV dziesmu svētku simtgades koncertus, es varbūt daudziem asociējos ar jauno estrādi Lielupes krastā.
Tā tagad izskatās visai bēdīgi…
Tomēr domāju, ka nav īsti korekti man to pārmest. Lēmumu par šo estrādi pieņēma rīcības komiteja un apstiprināja Dome. Faktiski tā bija vienīgā iespēja, kā apmēram gada laikā, kas no svētku organizēšanas sākšanas līdz pašiem svētkiem bija atlicis, šo simtgades ideju realizēt. Domāju, ka estrādes liktenis ir diezgan pozitīvs tajā ziņā, ka kopš 1995. gada mums ir vieta, kur jauniešiem sanākt un izklaidēties. Vecajā estrāde Uzvaras ielā tas nebija iespējams daudzo dzīvojamo namu tuvuma dēļ. Katru vasaru no šīm ballēm esam guvuši virspeļņu ap diviem tūkstošiem latu. Tā ka estrāde jau ir atmaksājusies.
Runājot par estrādi, nāk prātā Kultūras centra organizētie Vīna svētki. Iebildes par pusaudžu klātbūtni tajos bija arī mācītājam Tālim Rēdmanim…
Tas bija labi iecerēts pasākums, bet iznāca, kā negribējās. Tādos svētkos tiešām nav no svara masveidība, bet gan smalkums. Ja šī ideja atsāksies, tad svētki varbūt varētu notikt pilī un tikai ļoti solīdai publikai. Kā alternatīvu neveiksmīgajiem Vīna svētkiem mēs pērn organizējām jelgavnieku labi atzītos Piena svētkus. Tādi būs arī šogad, un domājam sadarboties arī ar LLU Studentu klubu.
Aģentūras «Jelgavas kultūra» mērķis ir ne tikai kultūras pasākumi, bet arī kultūras vērtību saglabāšana, izkopšana, jaunrades procesa sekmēšana…
Es domāju par to, kā ietaupīt un kā ar masu pasākumiem nopelnīt, lai vairāk būtu līdzekļu, ar ko mūsu māksliniekus atbalstīt. Runāšu par to, ka ir jāpalielinās arī pašvaldības dotācijām kultūrā, jo to māksliniecisko kolektīvu skaits, kas pēc Domes iedibinātās punktu sistēmas ir tiesīgi pretendēt uz dotācijām, aug.
Kā jūs vērtējat to, ka uz aģentūras «Jelgavas kultūra» amatu pretendēja septiņi kandidāti?
Tā demokrātijas apstākļos ir pieņemts. Tas man nebija nekāds pārsteigums.
***
Mintauts Buškevics
Dzimis 1966. gada 16. augustā.
Tautība – latvietis.
Precējies – kundze Ingūna,
ģimenē – trīs bērni.
Izglītība
Jelgavas 1. vidusskola – absolvēta 1984. gadā.
Jelgavas Bērnu mūzikas skola, akordeona klase – 1973. – 1980. gads.
Latvijas Valsts konservatorija, Kultūrizglītības darba nodaļa, svētku pasākumu režisora specialitāte – pabeigta 1990. gadā
Turpina studēt Latvijas Kultūras akadēmijā kultūras menedžmentu.
Darba pieredze
LLU Studentu klubs, masu pasākumu organizators – 1989. – 1991. gads.
Jelgavas Domes Kultūras centra direktors no 1991. gada aprīļa un arī pašlaik.
SIA «Lauku Avīze» reklāmas konsultants no 1995. gada un arī pašlaik.
Nozīmīgākie darbi
Kārļa Jansona pieminekļa «Lāčplēsis un Melnais bruņinieks» atjaunošanas darbu organizēšana – 1991. – 1992. gads.
IV Vispārējo latviešu dziesmu svētku simtgades atceres svētku direktors – 1995. gads.
Starptautiskā ledus skulptūru festivāla, Piena svētku idejas autors un organizators.
Jāņa Čakstes pieminekļa atjaunošanas Jelgavas komitejas darba vadītājs kopš 1996. gada.
Hobijs – kalnu tūrisms.
