Pēdējā nedēļā atkal «sašūmējies» viss, kas saistīts ar veselības aprūpi. «Buntošanos» sāka Gaiļezera slimnīcas anesteziologi, pieprasot savam darbam atbilstošu atalgojumu.
Pēdējā nedēļā atkal “sašūmējies” viss, kas saistīts ar veselības aprūpi. “Buntošanos” sāka Gaiļezera slimnīcas anesteziologi, pieprasot savam darbam atbilstošu atalgojumu. Augstas klases speciālistam būtu jāsaņem valstī noteiktā minimālā mēnešalga, kas reizināta ar koeficientu 15, jaunāko ārstu un rezidentu minimālā mēnešalga jāreizina ar 10, bet medicīnas māsu alga – ar 7,5. “Mēs negribam strādāt kā vergi. Desmit gadu esam staigājuši pastalās, tagad gribam kurpes. Vēlamies cilvēka cienīgu algu,” to teicis slimnīcas Anestezioloģijas nodaļas vadītājs Romualds Daudze. Nodaļas vadītājs ar 35 gadu darba stāžu. Viņa alga par vienu slodzi ir 235 lati mēnesī pirms nodokļu nomaksas.
Anesteziologu solis izraisījis ķēdes reakciju. Varbūt negaidītu, tomēr ilgi briedušu. Pareizāk sakot, nevis ilgi briedušu, bet trīspadsmit gadu zem veselības aprūpes reformas nosaukuma kultivētas nejēdzības uzrādījumu. Tam, ko prasa Gaiļezera slimnīcas anesteziologi, varētu piekrist ikviens mediķis Latvijā. Ja vien… anonīmi veiktās aptaujas neatklātu, ka labu tiesu no ārstu oficiāli prasītās summas viņi jau saņem no mums, pacientiem. Starpība tikai, kā to nosaucam, – par pateicību, dāvanu, atalgojumu vai kukuli. Tas nozīmē, ka šābrīža notikumiem saknes meklējamas pagātnē.
Visa Latvijas jaunlaiku vēsture bijis viens vienīgs reformu laiks. Sākumā reformatoriem enerģijas uzplūdā likās, ka visus jautājumus atrisinās, viņuprāt, nekam nederīgā padomju veselības aprūpes sistēmas noārdīšana, tagad (pareizāk sakot, pirms laba brīža) ataususi apjēga, ka kavalērijas uzbrukums, vicinot lozungus, neko labu nenesīs. Tajā brīdī apjaušot stāvokļa bezcerīgumu, Induļa Emša valdības veidošanās laikā pat radās pietiekami komiska, lai neteiktu traģiska situācija. Veselības ministru nācās nozīmēt gluži kā padomju armijā – brīvprātīgi piespiedu kārtā. Brīvprātīgo, lai mestos virsū ambrazūrai starp koalīcijas politiķiem nebija. Kā lai būtu, ja skaidri zināms, ka, neuzrādot pagājušo gadu reformu tukšvārdības un nesaimnieciskas darbošanās izšķērdības avotus, sistēmas normālu darbību nav iespējams nodrošināt. To, ka minētais nav tikai tukši vārdi, apliecina arī kāds fakts. Praktiski visi (!), ieskaitot augsta līmeņa veselības aprūpes sistēmas speciālistus un pašus ārstus, ar kuriem nācies runāt, “Ziņām” atzīst, ka veselības aizsardzības budžets ir “melnais caurums”, kurā pazuduši un pazūd simti miljoni latu. Protams, nevar apgalvot, ka šajā “caurumā” nokļuvusī budžeta nauda visa aizgājusi neceļos vai, vienkāršāk sakot, pielipusi negodīgo darboņu pirkstiem. Ja tas tā būtu, Latvijā iestātos kolapss veselības aprūpē. Par to, ka minētais nav noticis, jāpateicas arī ārstu darbam.
Tikai neatstāj sajūta, ka, kārtējo reizi mēģinot atrisināt Gordija mezglu, problēmas risinājums novelts no veselās galvas uz slimo. Nekas labāks netiek piedāvāts, kā visu kārtējo reizi segt pašiem pacientiem. Ir jauki, ka statistiķi pamanījuši ienākumu palielināšanos uz vienu mājsaimniecības locekli līdz veseliem 87 latiem mēnesī. Tas ir vidēji valstī. Satraucošākais, ka turpina palielināties plaisa starp Rīgu un tās reģionu un pārējo Latviju, ko faktiski var uzskatīt par nākotnes sociālās spriedzes priekšvēstnesi. Uzkraujot papildu izdevumus par veselības aprūpi pašiem pacientiem, samazinot kompensējamo zāļu sarakstu, izslēdzot no valsts apmaksātās aprūpes vēl vairāk slimību, politiķi pierādīs, ka nav pelnījuši citu ne pārāk glaimojošu vārdu kā politikāņi un viņu darbošanās – kā politikānisms. Nav iespējams iedibināt kārtību veselības aprūpes saimniecībā bez rūpīgas un atklātas revīzijas, kur nauda aizplūst un kam tā tiek pašreiz.
