Tas, ka pravieši savā zemē netiek cienīti, zināms jau no Mozus laikiem. Vienmēr šķitis, ka citās zemēs viss ir labāk nekā tēvzemē.
Tas, ka pravieši savā zemē netiek cienīti, zināms jau no Mozus laikiem. Vienmēr šķitis, ka citās zemēs viss ir labāk nekā tēvzemē. Laikā, kad Einārs Repše vēl tikai tēmēja uz Saeimu un veidoja savu “Jauno laiku”, jau virmoja kaislības ap un par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) veidošanu, tā vadītāju un, galvenais, darbības saturu. Pateicoties tiešai premjerministra ietekmei, cīņai ar korupciju bija izvēlēts tā saucamais Honkongas modelis. Pēc tā, ka KNAB vadītāja amats tiek uzskatīts teju vai par vienu no galvenajiem Latvijas amatpersonu hierarhijā, varēja spriest pēc kaislībām un atkārtotiem konkursiem gan “vecajos”, gan “jaunajos” laikos. Varam atcerēties kaut vai ilgās aktivitātes ap Didža Šmitiņa kandidatūru; arī ap pašreizējo KNAB vadītājas pienākumu izpildītāju Jutu Strīķi, ko Saeima pat divkārt neapstiprināja amatā.
Savulaik bija gan daudzi braucieni pār trejdeviņām jūrām, gan ārvalstu gudrinieku vizītes pie mums. “Jaunā laika” pirmsvēlēšanu programmā pat bija ierakstīts, ka birojam jābūt apveltītam ar īpašām pilnvarām un noteikti neatkarīgam. Vai tas tā tiešām ir, var spriest pēc Repšes kunga panāktā: KNAB ir tiešā viņa pakļautībā un tikai viņam atskaitās par padarīto. Un reizumis arī par nepadarīto – kad paša pārraugāmajai iestādei gadījies sabrūķēt galīgi nederīgu, “ūdens” pilnu biroja darbības stratēģiju un programmu. Skaidrs, ka vainīgais “pārmijnieks” tika atrasts. Tik ne pats pārraugs.
Realizējot aizjūras korupcijas apkarošanas modeli, “no silītes ir izliets arī bērns”. Bēdīgs secinājums. Honkongas sistēmas veidotāji cīņu ar korupciju savā laikā balstīja uz vairākiem vaļiem: korupcijas apkarošana, savlaicīga novēršana, sabiedrības izglītošana un, galvenais, sabiedrības kontrole. Visu šo komponentu līdzsvars arī veido modeļa būtību. Pie mums cīņa ar korupciju ir gandrīz vienīgā, par ko runā visos iespējamos veidos. Izņēmums ir mājieni par iespējami korumpētām zemākā un augstākā ranga amatpersonām – tos vairs nedzird. Varbūt tas liecina, ka korupcijas hidras taustekļi savijušies pārāk ciešā mudžeklī ar pašiem pārbaudītājiem?
Raugoties no šā viedokļa, Repšes kungam nevajadzēja bīdīt KNAB tiešā Ministru prezidenta pakļautībā. Pakļautība valdības vadītājam nav savienojama ar neatkarību, tā ir pārāk riskanta viņa politiskajai nākotnei. Korupcijas apkarošanas biroja darbībai jābūt efektīvai arī tad, ja premjera amatā nonāktu cilvēks, kas korupcijas apkarošanā nav ieinteresēts. Tieši neskaidrība ar atkarību šajā brīdī liek izšķirties par KNAB uzraudzīšanas kardinālu maiņu un, ja pieturamies pie Honkongas modeļa, to izlemt līdz galam.
Honkongā pretkorupcijas komisija ir kalpojusi arī kā instruments sabiedrības līdzdalības mobilizēšanai – tās darbu uzrauga un vada četras pilsoņu konsultatīvās komisijas. Šis mehānisms nodrošina saikni ar visu pilsonisko sabiedrību un tās kontroli. Tieši šis uzraudzības posma trūkums ir novedis mūsu KNAB tur, kur tas atrodas sabiedrības apziņā. Ja politiķi, lemjot, kam beidzot uzticēt KNAB pārraudzību, neizšķirsies par sabiedriskās uzraudzības komitejas izveidošanu, nav ko cerēt, ka tā pati sabiedrība ar vieglu smīnu uz lūpām neturpinās vērot biroja darbību, pat necerot, ka tas ir nopietni.
