Jau vairāk nekā četrdesmit gadu Latvijas Lauksaimniecības universitātē strādā un cīkstoņus trenē Boļeslavs Matusevičs.
Jau vairāk nekā četrdesmit gadu Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU) strādā un cīkstoņus trenē Boļeslavs Matusevičs. Viņš ir leģendārs vīrs, kuru pazīst tūkstošiem LLU (agrāk LLA) absolventu gan mūsu novadā, gan daudzviet Latvijā.
No kara laika bērnības Boļeslavs Matusevičs atceras, kā viņa mājās Žluktovas sādžā, kas atradās pie meža dažus kilometrus no Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas robežu krustpunkta, naktī nākuši partizāni, leģiona dezertieri, bet dienā – šucmaņi. Vieni par otriem interesējušies, un bijis pat tā, ka vecāki izdzīti no istabas un pratināts trīs četrus gadus vecais zēns: “Kam nesi ēdamo? Vai kāds mežā neslēpjas?” Šis kara laika “ņigu ņegu” Žluktovā beidzies bez asins izliešanas. Taču traģiski izvērtās tēva piespiedu aiziešana 1944. gada 20. februārī. Viņš tika norīkots par dzinēju vietējo zemnieku zirgu un mājlopu nosūtīšanai uz Vāciju. Kopš šīs projām došanās dienas par ģimenes galvu nekādu ziņu nav.
No sādžas atlikuši vien māju pamati
1949. gadā, kad arī latgaliešus dzina kolhozos, Boļeslava māte atstāja vienīgo dēlu radiem un devās darbā uz kūdras fabriku pie Slokas. Negaidīti 25. martā uz Sibīriju izveda gan kādu radu ģimeni, gan vienīgo Žluktovas četrgadīgās skolas skolotāju. Dažas dienas puikām bijis prieciņš. Skolā nav stundu – var slidināties pa kalniem ar ragaviņām. Taču tad atnācis cits skolotājs, bijušais virsnieks. “Laikam jau biju palaidnis, gribēju stundā skolotājam kaut ko iebilst. Viņš mani paņēma aiz auss un no trešā sola, kur sēdēja trešklasnieki, pārcēla uz pirmo – pie pirmklasniekiem. Tas tiešām bija liels pazemojums,” vēl tagad atceras iesirmais vīrs.
Pēc Tīmaņu pamatskolas beigšanas Boļeslavs devās uz Rīgu pie mātes, kas bija iekārtojusies Jaunciema Papīra fabrikā, kur nostrādāja visu turpmāko darba mūžu. Zēnam bija doma mācīties par automehāniķi, taču Komunālās celtniecības tehnikumā viņu ierakstīja ceļu būvētājos. Dažādu apstākļu vadīti, no dzimtās Žluktovas aizbrauca arī citi sādžas jaunieši. Kā stāsta Boļeslavs Matusēvičs, tagad no piecpadsmit mājām un to iekoptajiem laukiem tur dažviet palikuši vienīgi veco ēku pamati. Meliorācija un urbanizācija darījusi savu. Saglabājusies Tīmaņu pamatskola, kur tagad atrodas robežsargu sardzne.
Ar sarkanbaltsarkano zīmi
Tehnikumā valdīja sportisks gars. Pirmajā kursā Boļeslavs izmēģināja dažādus sporta veidus. Tomēr augumā sīkajam, slimīgajam puisim nepadevās ne vingrošana, ne futbols – tehnikumā viņš pirmo reizi mūžā redzēja, kā tas jāspēlē. Otrā kursa otrajā pusgadā Boļeslavs nokļuva sporta biedrībā “Spartaks” pie 1936. gada olimpiādes dalībnieka trenera Alfrēda Zvejnieka. Interesanti, ka līdz 1958. gadam biedrības karogs ļoti atgādinājis agrāko valsts karogu. Pirmās sešas cīņas Boļeslavs zaudēja. Taču viņam bija spars vasaras prakses laikā pēc Rīgas bruģakmeņu laušanas un asfalta šķembu līdzināšanas turpināt treniņus, un nākamajā gadā jauneklis kļuva par uzvarētāju savā vecuma grupā un svarā. Viņš labprāt gāja uz treniņiem ne tikai “Spartakā”, bet arī citos klubos. Piemēram, Armijas sporta klubā varēja izmēģināt spēkus ar jauniešiem no Kaukāza tautām. Viņi lauzās savdabīgi, un to Boļeslavs centās apgūt. Zināmā mērā no turienes arī Matusēviča smalkā cīņas tehnika. “Šis sporta veids maina uz labu ne tikai ķermeni, bet arī liek domāt. Ne velti starp cīkstoņiem ir daudz zinātnieku, uzņēmēju un gan jau ir arī miljonāri,” spriež pieredzējušais treneris un sportists.
Sporta karjera virzījās uz augšu, un, 1962. gadā startējot PSRS junioru čempionātā, Boļeslavs jau sapņoja par 1964. gada Tokijas olimpiskajām spēlēm. Taču ar vienu zaudētu cīņu un bronzas medaļu viņš palika ārpus impērijas olimpiskās izlases.
Jelgavnieks no 1963. gada
Būdams fizkultūras institūta students, Boļeslavs vairāk pievērsās trenera darbam. Drīz sākās arī regulārie braucieni uz cīņas sekcijas nodarbībām LLA Jelgavā. 1963. gadā viņu tur pieņēma darbā par pasniedzēju. “Lauksaimniecības akadēmija mani piesaistīja ar lielo sirsnību un atbalstu, ko jutu gan no augstskolas vadības, gan sporta kluba,” atceras darba veterāns. Šādā gaisotnē bija arī rezultāti. Lauku puiši studenti cītīgi trenējās. Aizbraukdami uz savām darbavietām dažādos Latvijas rajonos, viņi ar entuziasmu sporta biedrības “Vārpa” ietvaros radīja cīņas treniņu grupas, kurās iesaistījās skolnieki, kas drīz vien atnāca studēt uz Jelgavu un cīnījās tālāk. 1966. gadā Raiņa ielā 1 atklāja augstskolas jauno sporta namu, un 10. maijā tur notika pirmie starptautiskie mači – sacensības ar VDR izlases cīkstoņiem. Jelgava gan padomju laikā skaitījās ārzemniekiem slēgta pilsēta, tādēļ vācu sportistus uz ielām neredzēja. LLA pārstāvji Boļeslavs Matusevičs un Alfons Zviņģis toreiz kāpa uz uzvarētāju pjedestāla.
Paralēli darbam ar studentiem sabiedriskā kārtā Boļeslavs Matusevičs turpat akadēmijas cīņas zālē trenēja pilsētas zēnus, no kuriem vairāki izauga par izciliem sportistiem. 1967. gadā Aleksandrs Barjers kļuva par PSRS jauniešu čempionu. Ievērojot šos panākumus, Jelgavas Bērnu jaunatnes sporta skolā tika izveidota cīņas sekcija, ko vadīja Boļeslava audzēknis Vilnis Melvags. Ziemās droši vien daudzi atceras stadionā pie Meža fakultātes ierīkoto slidotavu, kur varēja slidot par brīvu. Ūdens liešanas šļūtene nāca no krāna, kas atradās blakus cīņas zālei…
Cīņā gan zēni, gan meitenes
Mūsdienās situācija mainījusies. Cilvēkiem nav laika par paldies strādāt, bet sportam pietrūkst naudas. Tomēr pilsētā darbojas trīs cīņas sporta klubi un nav apsīkusi arī Boļeslava Matuseviča vadītā LLU cīņas sekcija, kurai drīz būs 55 gadi. Interesanti, ka mūsdienās lielākus panākumus brīvajā cīņā gūst LLU meitenes. Nupat trenera audzēkne saldeniece Agnese Šēfere kļuva par Rīgas čempioni. Jūtams bija arī Jelgavas cīkstoņu devums 2004. gada Latvijas olimpiādes kopvērtējumā.
Cik ilgi var tā darbīgi, neskaitot stundas, ņemties? Nu jau piecus gadus Boļeslavs ir pensionārs. Pieredzējušais vīrs saka – cik ilgi jutīšoties vajadzīgs, tik arī strādāšot. Viņš sporta dzīvē ir kā zivs ūdenī. “Ja ne sports, es jau sen būtu nopīpējies, nodzēries un varbūt pat gulētu kapā,” ar pateicību pieminot savus jaunības skolotājus un trenerus, saka Boļeslavs Matusevičs. Tāda ir arī viņa misijas apziņa, kas liek aizrautīgi darboties.
***
Biogrāfijas atskaites punkti
• Dzimis 1940. gadā Latgalē, Šķaunes pagastā
• 1953. – 1957. gadā mācības Rīgas Komunālās celtniecības tehnikumā
• 1957. – 1967. gadā Latvijas izlases dalībnieks
• 1956., 1957.,1958. gadā Latvijas jaunatnes čempions
• 1959. – 1963. gadā studijas Latvijas Valsts Fiziskās kultūras un sporta institūtā
• 1962. gadā PSRS junioru čempionāta bronzas medaļa
• No 1963. gada līdz mūsdienām pasniedzēja darbs LLU
• 1965., 1966. gadā Latvijas čempions
• 1966. gadā laulības ar kundzi Anitu, ģimenē piedzimst divi dēli un tagad ir septiņi mazbērni
• Līdz 1975. gadam cīņā aizstāv pilsētas un augstskolas godu
• 1968. – 1994. gadā 29 reizes LLU cīņas sekcija uzvar Latvijas augstskolu vidū
• 1988. gads viens no Tautas frontes dibinātājiem LLU
• 1998. gadā 2. vieta pasaules veterānu čempionātā vecumā grupā virs 55 gadiem
